Zebiekste
Zebiekste (Mustela nivalis) ir vismazākais sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs. Zebieksti citās valodās sauc arī par mazo zebieksti un peļu zebieksti. Latīniskais nosaukums Mustela nivalis nozīmē — sniega sermulis. Šādu vārdu zebiekste ir ieguvusi tādēļ, ka ziemā viscaur balts ir gan tās kažoks, gan astes gals, kas sermuļiem ziemā ir melns.[1]
| Zebiekste Mustela nivalis (Linnaeus, 1766) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Sermuļu dzimta (Mustelidae) |
| Apakšdzimta | Sermuļu apakšdzimta (Mustelinae) |
| Ģints | Sermuļi (Mustela) |
| Suga | Zebiekste (Mustela nivalis) |
| Izplatība | |
 | |
 Zebiekste Vikikrātuvē | |
Lai pievērstu lielāku uzmanību sugas izpētei, Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir nosaucis zebieksti par Gada dzīvnieku 2022.[2]
Izplatība
labot šo sadaļuZebiekste dzīvo Eiropā, ietverot Azoru un Vidusjūras salas (bet nav sastopama Īrijā, Islandē un Grenlandē),[3][4] tā dzīvo arī Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos, izņemot Arābijas pussalu,[3] Krievijas Āzijas daļā, Afganistānā, Irānā, Irākā, Mongolijā, Ķīnas ziemeļos, Japānā, Korejas pussalā un Ziemeļamerikas ziemeļos.[1] Kalnos sastopama līdz 3000 m augstumam virs jūras līmeņa.[5]
Dažādos reģionos šīs sugas dzīvniekiem ievērojami atšķiras gan fizioloģija, gan etoloģija, taču ārēji atšķiras tikai ķermeņa izmērs un masa. Šādu ārējo pazīmju izmantošana nav precīza metode pasugas noteikšanai, līdz ar to sistemātiķi nespēj vienoties par zebiekstes pasugu skaitu un to izplatības robežām.[3] Latvijā mājo nominālforma — Ziemeļu zebiekste (Mustela nivalis nivalis Linnaeus),[1] kas sastopama arī Skandināvijā, Krievijas rietumu daļā un Ziemeļamerikā.
Dzīvotne
labot šo sadaļuSavā izplatības areālā zebiekstes pielāgojas ļoti atšķirīgām dzīvotnēm. Tās sastopamas mežos, krūmājos, upju piekrastēs, stepes garajā zālē, lauksaimniecības zemēs, pat cilvēku apdzīvotajās vietās. Zebiekstēm ir svarīgs pietiekami garš augājs vai citas slēptuves, ko var izmantot veiksmīgām medībām. Dzīves un medību teritorijā ir vairāki gadījuma rakstura midzeņi. Tie var atrasties zaru kaudzēs, zem koku saknēm, garā zālē, peļu vai citu dzīvnieku izraktās alās. Zebiekstes vienu midzeni ilgstoši neizmanto, bet savu medību teritoriju neatstāj, kamēr tajā pietiek barības. Šāda teritorija var aizņemt 3—4 ha.[3][2]
Izskats
labot šo sadaļu
Zebiekste ir ne tikai mazākā sermuļu dzimtā, tā ir arī mazākais plēsējs visā pasaulē. Lielākais plēsējs uz sauszemes ir leduslācis, kas var svērt pat veselu tonnu, tas nozīmē, ka leduslācis ir apmēram 25 000 reižu lielāks par zebieksti.[1]
Zebiekste ir slaida, gara un veikla. Tai ir īsas kājas, garš kakls un saplacināta galvas forma. Ausis nelielas, platas un noapaļotas, acis salīdzinoši lielas un apaļas, purniņš strups un aste īsa.[6] Siltajās zemēs un kalnos dzīvojošās zebiekstes ir mazākas par ziemeļu reģionu un līdzenumu populāciju pārstāvjiem.[1] Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Tēviņu ķermeņa garums kopā ar asti ir 13—26 cm,[7] astes garums 2,5—4 cm, svars 40—55 g, mātītes ķermeņa garums kopā ar asti ir 11—22,5 cm,[7] astes garums 2,2—3 cm, svars 30—50 g.[8]
Vasarā zebiekstes kažoks ir brūns ar baltu pavēderi, pakakli un pazodi. Rudenī ziemeļu reģionu zebiekstes kažoks kļūst balts līdz pašam astes galam. Dienvidu reģionos, kur sniegs nekad neuzsnieg, zebiekste paliek brūna visu gadu. Pie mums Latvijā zebieksti mēdz sajaukt ar sermuli. Lai arī sermulis ir lielāks, masīvāks un smagāks par zebieksti, visvieglāk abus atšķirt pēc astes. Zebiekstes aste, salīdzinot ar sermuļa asti, ir īsa, turklāt vasarā tā ir viscaur brūna kā pārējais kažoks, bet ziemā pilnīgi balta. Toties sermulim astes gals ir melns gan vasarā, gan ziemā.[1]
Uzvedība
labot šo sadaļu.jpg)
Zebiekste ir aktīva visu gadu un mēdz medīt gan naktī, gan dienā.[9] Sākumā tā savu upuri novēro,[3] tad dzen medījumu līkloču lēcieniem un izdevīgā brīdī uzbrūk, iekožoties kaklā pie galvaskausa pamatnes.[9] Ja zebiekste nogalina lielāku medījumu nekā spēj apēst, tā pārpalikumu noglabā slēptuvē vēlākam laikam.[10]
Zebiekste ir daļējs pēdminis, pēdas ir relatīvi lielas, salīdzinot ar ķermeņa izmēru un svaru, tāpēc tā neiegrimst pat irdenā, dziļā sniegā. Dzīvnieks pārvietojas lunkaniem lēcieniem, kas parasti ir 25—35 cm gari. Virszemē zebiekste uzturas salīdzinoši maz, tā galvenokārt pārvietojas pa savu upuru — grauzēju un arī kurmju alām. Ziemā labprāt nirst sniegā, pārvietojas zem sniega un pēc 0,5—1 metriem atkal iznirst. Novērojot pēdas sniegā, var redzēt zigzagotas lēcienu virtenes, kas nomainās ar ieniruma un pēc tam izniruma caurumiem kupenā.[1]
Zebiekstes ir izteiktas vientuļnieces, pat pārošanās laikā tās mēdz sakauties. Katra zebiekste aizsargā savu teritoriju, kuras lielums mainās atkarībā no pieejamās barības.
Barība
labot šo sadaļuZebiekstes galvenā barība ir mazie grauzēji. Tāpat kā visiem neliela izmēra dzīvniekiem, tām ir ātra vielmaiņa. Lai neaizietu bojā, tās katru dienu apēd tik daudz barības, ko var salīdzināt ar pusi no sava ķermeņa svara, ziemā vēl vairāk. To var pielīdzināt divām pelēm vai vienai strupastei.[9] Ja nav pieejami grauzēji, zebiekstes medī arī kukaiņus un ķirzakas, izēd no ligzdām olas un mazos putnēnus. Ziemeļu reģionos sliktos medību laikos ēd arī maitu.[3]
Vairošanās un dzīves ilgums
labot šo sadaļuJaunie zebiekstu tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 8 mēnešu vecumā, bet mātītes — jau 4 mēnešu vecumā. Tēviņi ir seksuāli aktīvi visu gadu, tomēr visbiežāk pārošanās notiek pavasarī un vasarā. Zebiekstēm mazuļi dzimst vairākas reizes gadā, kas nav raksturīgi pārējiem sermuļu ģints dzīvniekiem. Grūsnība ilgst 35 dienas. Māte rūpējas par mazuļiem viena.[3] Parasti piedzimst 4—7 mazuļi, tie ir nevarīgi, akli, kurli un bez apmatojuma. Pēc 11 dienām mazuļiem jau ir smalks un balts kažociņš, bet pēc 18 dienām to muguras apmatojums ir kļuvis brūns. Šajā laikā mazuļi sāk ēst gaļu. Zīdīšanas laiks turpinās 6 nedēļas. Jau pēc 40 dienām zebiekste spēj pati doties medībās,[9] bet tikai 3—4 mēnešu vecumā jaunās zebiekstes kļūst patstāvīgas un pamet mātes midzeni. Ap to laiku mātei jau dzimst nākamie mazuļi. Vairošanās biežums un mazuļu skaits atkarīgs no apkārtnē pieejamās barības daudzuma.[3]
Lielākā daļa mazuļu iet bojā dzīves pirmajās dienās, jo kļūst par upuriem čūskām vai lapsām. Pieaugušās zebiekstes apdraud pūces, piekūni, ērgļi un vanagi. Savvaļas indivīdu vidējais dzīves ilgums ir tikai 1 vai 2 gadi, maksimālais — līdz 8 gadiem. Savukārt, ilgākais reģistrētais nebrīvē turētas zebiekstes mūža ilgums ir 10 gadi.[3]
Zebiekste un cilvēks
labot šo sadaļuZiemeļamerikas indiāņiem zebiekstes noķeršana un turēšana mājas apstākļos nozīmēja iegūt amuletu laimei. Viduslaikos Eiropā uzskatīja, ka vienīgais dzīvnieks, kas spēj nomedīt pūķi, ir zebiekste.[11]
Latvijā zebieksti uzskatīja par lietuvēnu, kas nakts laikā nodzen saimnieka zirgus. Faktam, ka zebiekste jāj zirgus, ir atrasts arī racionāls skaidrojums. Zebiekstei garšo sāls, bet zirgi svīst. Savukārt sviedri satur sāls kristāliņus. Zebiekste kāpelē pa zirga krēpēm, skraida pa tā muguru un laiza izžuvušo sviedru sāļos pilienus. Jo aktīvāk zebiekste skraida, jo vairāk zirgs bailēs svīst.[1]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 «Zaļā dzīvesstila žurnāls "Vides Vēstis"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 13. novembrī. Skatīts: 2010. gada 1. martā.
- ↑ 2,0 2,1 Gada dzīvnieks 2022 – zebiekste Dabasdati.lv Publicēts: 2022. gada 5. janvārī. Skatīts: 2022. gada 13. janvārī.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 3,8 ADW: Mustela nivalis: Information
- ↑ Tīrmanis I. Ko nezinām par zināmajiem Latvijas dzīvniekiem. Rīga : Vides vēstis, 2005. 190.-198. lpp. ISBN 9984-19-671-2
- ↑ Görner M. Säugtiere Europas. Leipzig Radebeul: Neumann Verlag, 1987. 276.-277. lpp. ISBN 3-7402-0025-1
- ↑ ARKive - Weasel videos, photos and facts - Mustela nivalis[novecojusi saite]
- ↑ 7,0 7,1 zebiekste - Mustela nivalis (L.) - Zīdītāji
- ↑ North American Mammals: Mustela nivalis
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 Wilson, Don E.; Ruff, Sue, eds (1999). The Smithsonian Book of North American Mammals. Washington and London: Smithsonian Institution Press. pp. 173 - 174. ISBN 1-56098-845-2.
- ↑ «eNature: FieldGuides: Species Detail». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 4. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 1. martā.
- ↑ Pliny the Elder. "Natural Historia, book 8, par. 33.". Perseus at Tufts University. Retrieved 2009-06-03.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Zebiekstes foto ziemā (dabasdati.lv)
- Zebiekstes foto (ARKive)
- Least weasel
- Least Weasel, Mustela nivalis nivalis