Jaunava Marija

reliģiska personība un Jēzus māte
(Pāradresēts no Vissvētākā Jaunava Marija)
Šis raksts ir par Jēzus Kristus māti. Par citām jēdziena Madonna nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Saskaņā ar Jauno Derību Jaunava Marija (aramiešu מרים 'stiprā', 'daiļā' vai arī 'Kundze') bija Jēzus Kristus māte un (viņa ieņemšanas brīdī) Jāzepa sieva (Mateja 1:18-20, Lūkas 1:35). Lielākā daļa kristiešu un musulmaņu uzskata, ka Marija Jēzus ieņemšanas brīdī bija jaunava un ka tas notika ar brīnuma palīdzību. Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju Marija bija klāt Jēzus krustā sišanas brīdī un ir attēlota kā agrīnās kristiešu kopienas locekle.

Jaunava Marija grieķu ikonā (aptuveni 16. gadsimta beigas)

Mariju īpaši godina kristietībā, it īpaši Romas Katoļu, kā arī Pareizticīgo baznīcās, taču viņai ir liela nozīme arī islāmā. Kristīgās teoloģijas nozari par Mariju dēvē par marioloģiju.

Katoļu un pareizticīgo tradīcijā dzīves beigās Marija tika uzņemta debesīs. Katoļticībā Marijas Debessbraukšanas dienu svin 15. augustā. 1964. gadā Romas pāvests Pāvils VI Mariju pasludināja par Baznīcas Māti.

Jaunavu Mariju dēvē arī par Dievadzemdētāju, Dievmāti, Madonnu, Pestītāja māti, Debesu Karalieni u.tml. Kristietībā Marija dogmatiski tiek atzīta par mūžamjaunavu.

Kristiešu uzskati par Mariju

labot šo sadaļu

Bezvainīgā ieņemšana

labot šo sadaļu

Bezvainīgā ieņemšana ir Romas Katoļu baznīcas dogma, kas apgalvo, ka Marija bija brīva no iedzimtā grēka jau kopš viņas pašas ieņemšanas brīža.

Dogma par Marijas Bezvainīgo Ieņemšanu tika pasludināta 1854. gadā: "Svētlaimīgā Jaunava Marija kopš paša pirmā savas ieņemšanas brīža, pateicoties īpašai visvarenā Dieva žēlastībai un labvēlībai, cilvēces Pestītāja Jēzus Kristus dēļ ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa." Arī vēlākie notikumi mazā Francijas ciematiņā Lurdā apstiprināja šī svarīgā fakta patiesumu.

Bezvainīgās ieņemšanas nozīme

Marijas bezvainīgās ieņemšanas dogma ir cieši saistīta ar izpratni par Jēzu Kristu. Jēzus Kristus – patiess Dievs un patiess Cilvēks, nāca šajā pasaulē Jaunavas Marijas miesās. Bet lai Viņš, kurš ir Dieva Dēls un absolūti svēts varētu ienākt cilvēka - sievietes - Marijas miesās, bija svarīgi, lai šīs miesas būtu svētas un pasargātas no iedzimtā grēka traipa. Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver: „Lai Marija kļūtu par Pestītāja Māti, Dievs viņai piešķīra dāvanas, kas piemērotas viņas tik cildenajam uzdevumam. Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls sveicina viņu kā "žēlastības pilno". Patiešām, lai Marija varētu ticībā brīvi piekrist pasludinātajam aicinājumam, bija nepieciešams, lai viņu pilnībā vadītu Dieva žēlastība.” (KBK 490) Kā zināms, pēc Ādama un Ievas pārkāpuma visi cilvēki ir iedzimtā grēka skarti. Kristības sakramentā mēs tiekam atbrīvoti no šī grēka. Bet Jaunava Marija nevarēja saņemt kristības sakramentu, jo kristības devējs - Jēzus vēl tikai nāca. Tādēļ Dievs izdarīja "korekciju" dabiskajā lietu kārtībā un tajā brīdī, kad Marija ienāca Annas (Jaunavas Marijas mātes) miesās, Viņa, Marija jau tika atbrīvota no iedzimtā grēka un arī visas savas dzīves laikā no jebkura padarītā grēka. Tādējādi tika "aizsargāta" Jēzus dievišķība un Viņš varēja nākt tīrā, neskartā traukā - Jaunavas Marijas miesās. Caur Jaunavas Marijas godināšanu, Katoliskā Baznīca uzsver gan Jēzus dievišķību gan cilvēcību. Tiklīdz tiek noliegta Jaunavas Marijas loma pestīšanas plānā, tai seko visa cilvēciskā noliegšana kristīgajā ticībā. Marijas godināšana nemazina Kristus unikālo starpniecību. Tieši otrādi - to uzsver, nostiprina un norāda, ka Kristū ir klātesoša pilnīga cilvēcība un pilnīga dievišķība. Katehisms uzsver, ka šo "absolūti unikālā svētuma" spožumu, ar kuru viņa tikusi bagātināta kopš pirmā savas ieņemšanas brīža, visā pilnībā viņa saņem no Kristus: viņa ir atpirkta izcilā veidā sava Dēla nopelnu dēļ. Viņai, vairāk nekā jebkurai citai radītajai personai, Tēvs "Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību debesu lietās" ( Ef 1, 3). Dievs "izredzējis" Mariju "pirms pasaules radīšanas", lai viņa "mīlestībā" būtu svēta un nevainojama "Viņa priekšā" ( Ef 1, 4).” (KBK 492)

Katoliskā Baznīca Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētkus svin 8. decembrī.

Vairums Pareizticīgo baznīcas tēvu šo doktrīnu kategoriski noliedz, jo uzskata, ka bez iedzimtā grēka Marija būtu atšķirta no pārējiem cilvēkiem, taču starp dažiem pareizticīgajiem teologiem pastāv uzskats (šim uzskatam piekrīt arī daļa protestantu), ka Marija tika atbrīvota no iedzimtā grēka ar Jēzus ieņemšanas brīdi (kaut gan ir jāņem vērā, ka iedzimtā grēka traktējums pareizticībā atšķiras no katolicismā pieņemtā, tādēļ šim uzskatam ir pretinieki). Šajās konfesijās tiek noliegta arī Marijas pilnīga brīvība no ikdienas grēkiem.

 
Populārs 19. gadsimta Jaunavas Marijas atveidojums, kas uzsver Dievmātes šķīsto sirdi.

Jaunava Marija mākslā

labot šo sadaļu

Tradīcija attēlot Jaunavu Mariju mākslā ir ārkārtīgi sena, tāpēc ar to saistās noteikta simbolika.

Rietumu tradīcijā starp Jaunavas Marijas atribūtiem jāmin roze (pēc senas leģendas pirms iedzimtā grēka rozēm nebija ērkšķu, un Jaunava Marija tiek dēvēta par "rozi bez ērkšķiem"; rozes simbolizē Marijas mīlestību), lilija (šķīstības simbols), jasmīns (jo parasti zied Jaunavas Marijas mēnesī maijā un tā baltā krāsa simbolizē šķīstību), narcise (simbolizē Marijas ciešanas), ciprese (jo tā aug taisni uz augšu), īriss (Marijas ciešanu simbols).

Rietumu kristietības tradīcijā tiek uzskatīts, ka Atklāsmes grāmatā Marija ir aprakstīta kā "saulē tērpta sieviete un mēness zem viņas kājām, bet tai galvā divpadsmit zvaigžņu kronis" (Atklāsmes 12:1). Mēness ir sens šķīstības simbols (skat. Selēne un Artemīda).

Katoļu ikonogrāfijā dažkārt uz apģērba virs Jaunavas Marijas klēpja attēlotas nelielas sirdis, kas simbolizē ieņemto Kristu.

Marijas simbols ir arī hortus conclusus, neliels dārzs, kurā aug rozes, īrisi un lilijas.