Atvērt galveno izvēlni

Vispasaules tīmeklis

Tīmekļa "karte" 2005. gadā

Vispasaules jeb globālais tīmeklis (saīsinājumā WWW vai W3) ir savienotu hiperteksta dokumentu sistēma, kurai piekļūst izmantojot Internetu. Ar interneta pārlūkprogrammu iespējams apskatīt tīmekļa lapas, kurās ir teksts, attēli, video ieraksti vai citi multivides dokumenti, vadoties caur tiem ar hipersaitēm.

VēstureLabot

Lietojot koncepcijas no viņa iepriekšējajām hiperteksta sistēma, kā, piemēram, ENQUIRE, britu inženieris, datorzinātnieks un tā laika CERN darbinieks, sers Tims Bērnerss-Lī, tagadējais Vispasaules Tīmekļa konsorcija direktors (W3C), 1989. gada martā uzrakstīja paziņojumu par to, kas laika gaitā notiks ar vispasaules tīmekli. Atrodoties CERN, Eiropas pētniecības organizācijā netālu no Ženēvas, kura ir uz Šveices un Francijas robežas, Bērnerss-Lī un beļģu datorzinātnieks Roberts Keljo 1990. gadā ieteica lietot hiperteksta dokumentus, lai “savienotu un piekļūtu visāda veida informācijai, kuru lietotājs pats brīvi un pēc savas gribas varētu apskatīties un lietot”, un viņi publiski iepazīstināja pasauli ar viņu projektu tā paša gada decembrī.

PamatlietasLabot

Hiperteksts tiek aplūkots, izmantojot pārlūkprogrammu, kas saņem informācijas vienības, ko sauc par "dokumentiem" jeb "tīmekļa lappusēm" no tīmekļa serveriem un attēlo tās, parasti uz datora monitora.

Lai mājaslapu varētu aplūkot, no sākuma tiek veikts HTTP pieprasījums (noklusēti caur 80 portu), lai pārliecinātos vai serveris atbild. Parasti pieprasījumu veic ierakstot domēna vārdu, kas nozīmē ka pārlūkprogrammai domēns caur DNS (domēnu vārdu sistēmu) jāpārveido IP adresē. Šis HTTP pieprasījums var būt vienkāršs divu rindiņu teksts:

GET /wiki/World_Wide_Web HTTP/1.1
Host: example.org

Dators saņemot HTTP pieprasījumu piegādā to tīmekļa serverim, kas klausās uz 80 portu. Ja tīmekļa serveris var izpildīt pieprasījumu, tad tas nosūta atpakaļ HTTP atbildi uz pārlūku, paziņojot par veiksmīgu savienojumu, apmēram šādi:

HTTP/1.0 200 OK
Content-Type: text/html; charset=UTF-8

Turpinot iepriekšējo pieprasījumu tīmekļa serveris nosūta pieprasītās lapas saturu un tas tiek attēlots HTML valodā, standartā tas izskatās apmēram šādi:

<html>
<head>
<title>piemers.lv — Tīmeklis</title>
</head>
<body>
<p>Tīmeklis, citādi zināms kā WWW...</p>
</body>
</html>

Tīmekļa pārlūkprogramma šo HTML valodu nolasa un interpretē lietotājam redzamā veidā — piemēram, <title> - tiek interpretēts kā lapas virsraksts ko parāda pārlūkprogrammas augšā.

Tālāk ir iespējams sekot dokumentā esošajām hipersaitēm, kas norāda uz citiem dokumentiem, vai nosūta informāciju serverim. Tīmekļa lappuses parasti ir apkopotas saistītu materiālu krājumos — tīmekļa vietnēs.

HipersaitesLabot

Lielākā daļa tīmekļa lapas satur hipersaites uz citām saistītām lapām, lejupielādējamus failus, dokumentus un citus interneta resursus. HTML valodā hipersaite izskatās šādi:

<a href="http://piemērs.lv/wiki/Main_Page"> Piemērs.lv </a>

Laika gaidā, daudzi tīmekļa resursi rāda uz hipersaitēm, kas jau sen ir pazudušas, mainījušās vai rāda uz pavisam citu saturu, nekā tas bija paredzēts. Tas padara neskaitāmas hipersaites novecojušas, nederīgas, ko bieži sauc par mirušām saitēm.

Trīs standartiLabot

Tīmekli veido trīs standarti: Vienotais resursu vietrādis (URL), kas nosaka katrai informācijas lapai piešķirto unikālo "adresi", pēc kuras tā ir atrodama, hiperteksta transporta protokols (HTTP), kas nosaka kā pārlūkprogramma un serveris nosūta informāciju viens otram, un hiperteksta iezīmēšanas valoda (HTML), kas informācijas kodēšanas metode, kura nodrošina informācijas attēlošanu uz dažāda veida ierīcēm. Bernerss-Lī šobrīd vada Vispasaules Tīmekļa Konsorciju, kas izstrādā un uztur šos un citus standartus, kuri ļauj datoriem tīmeklī efektīvi glabāt un izplatīt visa veida informāciju.

Tīmekļa serveriLabot

Primārā tīmekļa servera funkcija ir piegādāt vispasaules tīmekļa lapas klientiem pēc to pieprasījuma. Tas nozīme, piegādāt HTML dokumentus un jebkuru papildus saturu, kas attiecināms uz dokumentu (attēli, tabulas, skripti).

Tīmekļa lappušu publicēšanaLabot

Tīmeklis ir pieejams jebkuram ārpus plašsaziņas līdzekļiem. Lai "publicētu" tīmekļa lappusi, nav nepieciešams doties pie izdevēja un potenciālie lasītāji ir atrodami visos tīmekļa nostūros.

Atšķirībā no grāmatām un dokumentiem, hipertekstam nav secīgas kārtības no sākuma līdz beigām. Tas arī nav pakļauts nodaļu un paragrāfu sadalījumam.

Tīmeklī ir pieejama visplašākā spektra informācija un tiem, kuri grib izzināt atšķirīgas sabiedrības, to cilvēkus un kultūru, tas kļūst vieglāk izdarāms. Pirms došanās uz kādu svešu valsti vai pilsētu, tīmeklī iespējams atrast informāciju par to. Tāpat vieglāk ir izlasāmi reģionālie laikraksti, valdības publikācijas un citi materiāli.

DrošībaLabot

Tīmeklis kļūst aizvien plašāk lietojams, tas ir kļuvis iecienīts kibernoziedznieku vidū, kā vieta, kur izplatīt ļaunprātīgu programmatūru. Kibernoziegumi tīmeklī visbiežāk izpaužas, kā identitātes zādzība, krāpšana, spiegošana un izlūkdatu ieguve. Šobrīd tīmekļa ievainojamība daudzkārt pārsniedz tradicionālo datoru drošības problēmas, un pēc Google pētījumiem, apmēram viena no desmit tīmekļa lapām var saturēt ļaunprātīgu kodu. Vairums uzbrukumu tīmeklī notiek likumīgām mājaslapām, kuras pēc Sophos datiem ir izvietotas ASV, Ķīnā un Krievijā. Visizplatītākā no kaitīgajām darbībām ir SQL injekcijas uzbrukums tīmekļa vietnēm. Agrāk lietojot HTML un URL tīmeklis bija neaizsargāts pret uzbrukumiem, piemēram, pret XSS, šo problēmu novērsa JavaScript ieviešana, un vēl to zināmā mērā pastiprināja Web 2.0 un Ajax tīmekļa dizainu izmantošana.

Lai nodrošinātu lielāku drošību datu plūsmai, vairums tīmekļa vietņu, kā piemēram internetbankas, kuras datu drošībai velta pastiprinātu uzmanību, datu pārraidei izmanto drošo HTTPS protokolu, nevis standarta HTTP.

StatistikaLabot

Pēc 2001. gada pētījuma datiem tīmeklī ir vairāk nekā 550 miljardi dokumentu.[1] Starp 2005 un 2010, tīmekļa lietotāju skaits dubultojies un tika lēsts, ka tas pārsniegs divus miljardus 2010. gadā.[2] Mājaslapu statistikas mērīšana parasti ir balstīta uz lapu apmeklējumiem vai saistīta ar servera pieprasījumiem, ko tas saņem. No 2005. līdz 2010. gadam interneta lietotāju skaits ir divkāršojies, tika pat paredzēts, ka 2010. gadā tas pārsniegs divu miljardu robežu. Pētījumi 1998. un 1999. gadā pierādīja, ka interneta mājaslapu izsekošanas metodes parādīja, ka liela daļa no tīkla nemaz netika indeksētas meklētājdzinējos un tīkls bija daudz lielāks nekā tika prognozēts. Pēc 2001. gada pētījuma datiem tīmeklī ir vairāk nekā 550 miljardi dokumentu. 2002. gada aptauja par 2,024 miljoniem mājaslapu noteica, ka lielākā daļa satura tīklā bija angļu valodā: 56,4%, tālāk sekoja vācu valoda: 7,7%, tad franču valoda: 5,6% un visbeidzot japāņu valoda: 4,9%. 2009. gada martā tīklā tika atrastas 2,21 miljards indeksējamu mājaslapu. 2008. gada 25. jūlijā Google programmatūras inženieri Džese Alperts un Nisans Hajajs paziņoja, ka Google Search bija atklājis vienu triljonu unikālu URI. 2009. gada maijā darbojās 109,5 miljardi domēnu, no šiem 74% darbojās ar .com domēnu.

Piekļuves ātruma problēmasLabot

Interneta ātruma palielināšana ir aktuāla tēma arī mūsdienās pār tādām tēmām, kā līdzīgu un kvalitatīvu servisu tehnoloģijām. Citi risināju, kā samazināt internet pārslogojumi, ir atrodami W3C mājaslapā. Tīkla atbildes laika raksturojušie raksturlielumi ir:

  • 0,1 sekunde (sekundes desmitdaļa). Ideāls atbildes laiks. Lietotājam nav ne mazākas aizdomas par pārtraukumu.
  • 1 sekunde. Augstākais pieņemamais atbildes laiks. Lejuplāžu laiks, kas ir augstāks par 1 sekundi pārtrauc lietotāja pieredzi.
  • 10 sekundes. Nepieņemams atbildes laiks. Lietotājs piedzīvo pārtraukumus un vairumā gadījumu pamet mājaslapu vai sistēmu.

HTML[3]Labot

Hiperteksta iezīmēšanas valoda (HTML - Hyper Text Markup Language) ir standarta iezīmēšanas valoda tīmekļa lapu un tīmekļa lietojumprogrammu izveidei. Ar Cascading Style Sheets (CSS) un JavaScript, tas veido trīskāršās tehnoloģijas pasaules tīmeklī.

HTML apraksta tīmekļa lapas struktūru semantiski un sākotnēji ietvēra norādes dokumenta izskatu.

HTML elementi ir HTML lapu pamatelementi. Izmantojot HTML konstrukcijas, attēlotajā lapā var tikt iestrādāti attēli un citi objekti, piemēram, interaktīvās veidlapas. HTML nodrošina līdzekļus, lai izveidotu strukturētus dokumentus, apzīmējot teksta strukturālo semantiku, piemēram, virsrakstus, punktus, sarakstus, saites, citātus un citus vienumus. HTML elementi tiek apzīmēti ar tagiem, kas rakstīti ar leņķa kronšteiniem. Tagi, piemēram, <img /> un <input />, tieši ievieto saturu lapā. Citi tagi, piemēram, <p> ieskauj un sniedz informāciju par dokumenta tekstu, un tie var ietvert citus tagus kā apakšelementus. Pārlūkprogrammas neparāda HTML tagus, bet tās izmanto, lai interpretētu lapas saturu.

HTML var ievietot skriptu valodā rakstītas programmas, piemēram, JavaScript, kas ietekmē tīmekļa lapu uzvedību un saturu. CSS iekļaušana nosaka satura izskatu un izkārtojumu. World Wide Web Consortium (W3C), kas ir gan HTML, gan CSS standartu uzturētājs, kopš 1997. gada ir veicinājis CSS izmantošanu skaidrā HTML formātā.[4]

Tīmekļa pārlūkprogrammaLabot

 
Pārlūkprogrammas Google Chrome ikona.

Tīmekļa pārlūkprogramma (ko parasti dēvē par pārlūkprogrammu) ir programmatūras lietotāja aģents piekļuvei informācijai tīmeklī. Lai izveidotu savienojumu ar vietnes serveri un parādītu tās lapas, lietotājam ir nepieciešama tīmekļa pārlūkprogramma. Šī ir programma, kuru lietotājs izmanto, lai lejupielādētu, formatētu un parādītu tīmekļa lapu lietotāja datorā. [5]

Papildus tam, lai lietotāji varētu atrast, attēlot un pārvietoties starp tīmekļa lapām, tīmekļa pārlūkprogrammai parasti ir tādas funkcijas kā grāmatzīmju glabāšana, vēstures ierakstīšana, sīkfailu pārvaldība un mājas lapas, un tām var būt iespējas paroles reģistrēšanai, lai pieteiktos tīmekļa vietnēs .

Populārākās pārlūkprogrammas ir Chrome, Firefox, Safari, Internet Explorer un Edge.

InternacionalizācijaLabot

W3C internacionalizācijas aktivitāte nodrošina, ka tīmekļa tehnoloģija darbojas visās valodās, skriptos un kultūrās.[3] Sākot ar 2004. vai 2005. gadu, Unicode kļuva par pamatu, un 2007. gada decembrī beidzot pārspēja gan ASCII, gan Rietumeiropu kā visbiežāk izmantoto rakstzīmju kodējumu.[4] Sākotnēji RFC 3986 ļāva resursus identificēt ar URI vienā ASV-ASCII apakškopā. RFC 3987 atļauj vairāk rakstzīmju - jebkuru rakstzīmi Universal Character Set - un tagad resursus var identificēt IRI jebkurā valodā.[6]

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005. gada 5. martā. Skatīts: 2005. gada 28. februārī.
  2. Internet users to exceed 2 billion this year | Reuters
  3. 3,0 3,1 "HTML" (lv). Vikipēdija. 2019-02-19.
  4. 4,0 4,1 «Conformance: requirements and recommendations». www.w3.org. Skatīts: 2019-05-21.
  5. «Difference Between Search Engine and Browser | Difference Between» (en-US). Skatīts: 2019-05-21.
  6. «World Wide Web Consortium Supports the URI and IRI Internet Standards». www.w3.org. Skatīts: 2019-05-21.