Vikunja
Vikunja (Vicugna vicugna) ir kamieļu dzimtas (Camelidae) biezpēdaiņu suga, kas mājo Dienvidamerikā, Andu kalnu pļavās. Vikunjai ir divas pasugas,[1] un saskaņā ar jaunākajiem ģenētiskajiem pētījumiem tā ir priekštece otrai vikunju ģints sugai — alpakai,[2] kas ir sastopama tikai kā mājdzīvnieks. Vikunjai tuvu radniecīga ir arī lama un gvanako.
| Vikunja Vicugna vicugna (Molina, 1782) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Apakškārta | Biezpēdaiņi (Tylopoda) |
| Dzimta | Kamieļu dzimta (Camelidae) |
| Apakšdzimta | Kamieļu apakšdzimta (Camelinae) |
| Cilts | Lamu cilts (Lamini) |
| Ģints | Vikunjas (Vicugna) |
| Suga | Vikunja (Vicugna vicugna) |
| Izplatība | |
 | |
 Vikunja Vikikrātuvē | |
Lai arī vilnas iegūšanai tiek audzētas alpakas, arī no vikunjas iegūst ļoti smalku, mīkstu un kvalitatīvu vilnu. Iegūtais daudzums ir ļoti neliels, jo vilnu drīkst iegūt tikai no savvaļas dzīvniekiem, kā arī to drīkst vākt tikai reizi trīs gados. Līdz ar to šī vilna ir arī ļoti dārga. Senajā Inku impērijā vikunjas vilnas izstrādājumos drīkstēja tērpties tikai karaliskā ģimene.
Izplatība
labot šo sadaļu
Vikunjas dabīgais izplatības areāls aptver Andu kalnu pļavas Argentīnas ziemeļrietumos, Bolīvijā, Čīles ziemeļos un Peru, 3200—5000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tā ir introducēta arī Ekvadorā, mājojot nelielā teritorijā valsts vidienē.[1] Vislielākā populācija sastopama Bolīvijā. Vikunja ir Peru nacionālais dzīvnieks, un tās attēls ir redzams uz Peru ģerboņa.
Izskats
labot šo sadaļu
Vikunja ir smalks, graciozs zālēdājs, nedaudz mazāks kā otrs Dienvidamerikā dzīvojošais kamieļu dzimtas savvaļas dzīvnieks — gvanako. Kopumā vikunja ir mazākā no visām sugām kamieļu dzimtā.[3] Arī galva ir smalkāka un nedaudz mazāka nekā gvanako galva, bet smailās, trīsstūrainās ausis toties nedaudz garākas.
Tai ir lielas, izteiksmīgas acis, garš kakls un kājas. Kā visi biezpēdaiņi, arī vikunja iet uz pilnas pēdas, nevis uz pirkstgaliem kā stirnas. Tādējādi vikunjas pēdām ir laba saķere ar zemi, akmeņiem un ripojošo kalnu granti, un tā neizmīda nabadzīgo, plāno kalnu augsni.[3] Vikunjas ķermeņa garums, galvu ieskaitot, ir 1,25—1,90 metri, augstums skaustā 70—110 cm, astes garums 15–25 cm, svars 35—55 kg.[3][4] Vikunjas matojums ir ļoti mīksts, biezs, gaiši brūnā krāsā uz muguras, kakla un galvas, bet pakaklē, uz krūtīm, vēdera un kāju iekšpusēm tas ir pelēcīgi balts. Uz krūtīm matojums ir ļoti garš, sasniedzot 20–30 cm.[3][4] Vikunjām līdzīgi kā grauzējiem visu mūžu aug zobi un to priekšzobiem no iekšpuses nav emaljas.[4][5]
Uzvedība
labot šo sadaļu
_au_Chili.jpg)
Vikunjas parasti uzturas 3200—4800 metru augstumā.[1] Tās ir aktīvas gaišajā diennakts laikā un barojas ar īso kalnu pļavu zāli. Pļavas ir nabadzīgas, zāle asa un sausa. Galvenais augs, ar ko barojas vikunjas, ir auzenes. Naktis tās pavada klinšainās nogāzēs. Tā kā kalnos gaiss ir retināts, tad dienā tas iesilst samērā ātri, bet naktīs temperatūra strauji nokrīt līdz nullei. Lai pārciestu lielās temperatūras svārstības, daba vikunjām devusi īpaši mīkstu, biezu un pūkainu matojumu.
Vikunjas veido ģimeņu grupas, kas sastāv no dominantā tēviņa, mātītēm un to mazuļiem, apvienojot līdz 20 indivīdiem.[4] Jaunie tēviņi, kas pametuši ģimenes, apvienojas "vecpuišu baros”, bet pieaugušie tēviņi, kuriem nav ģimenes, dzīvo pa vienam.[3] Katrai ģimenei ir divas teritorijas — barošanās teritorija, kura ir lielākā no abām teritorijām, un gulēšanas teritorija, kas atrodas augstāk kalnos. Abas teritorijas kopā ir 7—30 ha lielas.[4] Tēviņš teritorijas iezīmē un modri apsargā, padzenot no tām citus dzimumbriedumu sasniegušos tēviņus. Katru dienu vikunjas veic pārceļošanu no vienas teritorijas uz otru: agri no rīta tās dodas pa kalniem lejup, lai barotos, bet vēlā pēcpusdienā atgriežas augstāk kalnos, lai atpūstos.[3] Vikunjas papildu zālei uzņem arī dažādas minerālvielas, laizot kaļķakmeņus un citus minerālus.
Vikunjas ir ļoti uzmanīgas un tramīgas, tēviņš nepārtraukti uzmana apkārtni. Tām ir ļoti laba dzirde un pie mazākām aizdomām tās metas bēgt, tēviņam izdodot īpašu trauksmes signālu — soprāna svilpienu. Lai izbēgtu no briesmām un plēsējiem, vikunjas glābiņu meklē stāvās klinšu nogāzēs. Ģimenei bēgot, tēviņš skrien pēdējais, paliekot starp savu baru un plēsēju. Īsā distancē vikunja spēj sasniegt ātrumu 50 km/h pat 4500 metru augstumā.[3][4] Lai to spētu paveikt, vikunjām sirds ir par 50% lielāka nekā citiem līdzīga izmēra zīdītājiem.[4]
Vairošanās
labot šo sadaļuVairošanās sezonā, kas atšķirīgos reģionos var būt atšķirīgos laikos (martā un aprīlī), dominantais tēviņš sapārojas ar visām sava bara mātītēm. Grūsnības periods ilgst 330—350 dienas, piedzimstot vienam mazulim. Jau pēc pirmajām 15 minūtēm jaundzimušais ceļas kājās un sāk sekot savai mātei. Mazulis paliek kopā ar māti 4—9 mēnešus, ja ir tēviņš, bet 10—11, ja ir mātīte. Ģimeni pamet gan jaunie tēviņi, gan mātītes, dominantajam tēviņam tos no bara nošķirot un neļaujot tiem atgriezties.[3][4] Tēviņi apvienojas vecpuišu baros, bet mātīte pievienojas kādai no ģimenēm. Sasniedzot divu gadu vecumu, vikunjas sasniedz dzimumbriedumu.[3] Vikunja savvaļā vidēji dzīvo līdz 20 gadu vecumam, vecākā zināmā vikunja ir sasniegusi 24 gadu un 9 mēnešu vecumu nebrīvē.[4]
Aizsardzība
labot šo sadaļuMūsdienās vikunjas ir aizliegts medīt, un tās aizsargā likumi, lai gan nesenā pagātnē dzīvnieki tika intensīvi medīti. Sugas izdzīvošana kritisko robežu sasniedza 1974. gadā, kad savvaļā bija sastopamas ne vairāk kā 6000 vikunjas. Pateicoties ieviestajiem aizsardzības pasākumiem, populācija mūsdienās sasniegusi 350 000.[1] Lai izvairītos no malumedniekiem un nelikumīgām medībām, vikunjām, kurām vilna izaug garāka par 2,5 cm, tā tiek apcirpta.[6] Katru gadu vikunjas tiek sadzītas aplokā. Tām, kurām vilna ir pietiekami gara, tā tiek apgriezta. No vienas vikunjas iegūst apmēram 120—150 g vilnas. Pēc tam vinkunjas tiek palaistas atpakaļ savvaļā. Dzīves laikā tās vilna tiek apgriezta apmēram piecas reizes.[6][7]
Sistemātika
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 IUCN: Vicugna vicugna
- ↑ Genetic analysis reveals the wild ancestors of the llama and the alpaca
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 3,8 «ARKive: Vicuna (Vicugna vicugna)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 21. oktobrī.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 4,8 Ultimateungulate: Vicugna vicugna
- ↑ «Camelid Facts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 25. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 21. oktobrī.
- ↑ 6,0 6,1 Vicuna or vicuña (Vicugna vicugna)
- ↑ Bonacic, Cristian; Gimpel, Jessica (2003-01-01). Lemons, John; Victor, Reginald; Schaffer, Daniel, eds. Sustainable Use of the Vicuña: A Critical Analysis and the MACS Project. Springer US. p. 348. doi:10.1007/978-1-4615-0375-0_24. ISBN 978-1-4613-5045-3.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vikunja.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)
- ADW: Vicugna vicugna
- Blue Planet Biomes: Vicuña
- Vicuña Ecology and Management Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
- WAZA: Vicuña