Vestfālenes miera līgums

Ar terminu Vestfālenes miera līgums saprot trīs 1648. gadā latīniski rakstītus un Vestfālenes pilsētās Osnabrikā un Minsterē noslēgtus miera līgumus, kas izbeidza Trīsdesmitgadu karu un Astoņdesmit gadu karu (Nīderlandes sacelšanos). Līguma rezultātā tika atzīta Nīderlandes un Šveice valstu suverenitāte, Zviedrija un Francija ieguva atsevišķus valdījumus vācu zemēs.

Spānijas un Nīderlandes līguma parakstīšana Minsteres rātsnamā 1648. gada 15. maijā

Osnabrikas miera līguma parakstu lapa ar Svētās Romas impērijas un Zviedrijas karalistes pārstāvu parakstiem un zīmogiem

Līgumu parakstīja Svētās Romas impērijas ķeizara Ferdinanda III un Spānijas pārstāvji no vienas karojošās puses, un Zviedrijas, Francijas, Nīderlandes pārstāvji no otras puses, kā arī abu pušu sabiedrotie no vairākām Svētās Romas impērijas sastāvā esošajām zemēm un brīvpilsētām (freie Reichsstadt).

Līgumi

Ilgstošu diplomātisku sarunu rezultātā tika noslēgti trīs atsevišķi līgumi, ko vēlāk sāka uzskatīt par Vestfālenes miera līguma sastāvdaļām:

• 1648. gada 15. maija Minsteres miera līgums starp Spānijas impēriju un Nīderlandes Septiņu Republiku Savienību (jeb Nīderlandes Republiku),
• 1648. gada 24. oktobra Osnabrikas miera līgums (latīņu: Instrumentum Pacis Osnabrugensis) starp Svētās Romas impērijas ķeizara un Zviedrijas karalienes pārstāvjiem, kā arī viņu sabiedrotajiem,
• 1648. gada 24. oktobra Minsteres miera līgums (latīņu: Instrumentum Pacis Monasteriensis) starp Svētās Romas impērijas ķeizara un Francijas karaļa pārstāvjiem, kā arī viņu sabiedrotajiem.

Nozīme

Vestfālenes miera līgumu sagatavoja starptautiskā Eiropas diplomātu kongresā un tas lika pamatus jaunai kārtībai Centrāleiropā, kas balstījās uz valstu suverenitātes principiem. Līdz pat 1806. gadam šie noteikumi bija Svētās Romas impērijas konstitucionālā likuma sastāvdaļa.

Vestfālenes miera līgums pirmo reizi Eiropas vēsturē formulēja jēdzienu par kristīgās ticības zaru vienlīdzību un katras suverēnās Eiropas valsts tiesībām izvēlēties sev piemērotu konfesiju. Šis līgums ne tikai pasargāja Eiropu no turpmākā postošā katoļu un protestantu kara turpinājuma, bet faktiski likvidēja Svētās Romas impērijas ķeizara vadošo lomu, kā arī mazināja Romas pāvestu varas ietekmi.