Nīderlandes Neatkarības karš
Nīderlandes Neatkarības karš (nīderlandiešu: Nederlandse Opstand) ilga no 1568. līdz 1648. gadam, tas sākās kā Septiņpadsmit provinču sacelšanās pret Hābsburgu Nīderlandes valdnieku Felipi II.
Nīderlandes Neatkarības karš | |||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Daļa no Trīsdesmit gadu kara | |||||||
Leidenes atbrīvošana pēc aplenkuma, 1574. gadā | |||||||
| |||||||
Karotāji | |||||||
Apvienotās provinces Anglijas Karaliste Nasava Francijas Karaliste |
Spānijas impērija Svētā Romas impērija | ||||||
Komandieri un līderi | |||||||
Orānas Vilhelms Orānas Morics Orānas Frīdrihs Henrihs Elizabete I Roberts Dadlijs Džeimss VI Džeimss I Čārlzs I Stjuarts Rodžers Viljamss |
Felipe II Felipe III Felipe IV |
Pēc kara sākuma Felipe II izvietoja savu karaspēku Nīderlandē un atguva kontroli pār lielāko daļu sacēlošos provinču. Tomēr ziemeļu provinces turpināja pretošanos Orānas Vilhelma vadībā, viņiem izdevās izspiest Hābsburgu armiju, un 1581. gadā tika dibināta Nīderlandes Republika. Karš turpinājās citos apgabalos, republikas centrs vairs nebija apdraudēts. Nīderlandes Neatkarības karš beidzās 1648. gadā ar Minsteres miera līgumu, kas bija daļa no Vestfālenes miera līguma (ar to beidzās arī Trīsdesmitgadu karš). Miera līguma rezultātā Nīderlandes Republika tika atzīta par neatkarīgu valsti.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |