Velosipēdu fabrika Omega
| Akciju sabiedrība Omega | |
|---|---|
| Veids | Velosipēdu un to detaļu ražošana |
| Dibināts | 1927. gads |
| Likvidēts | 1940. gads |
| Galvenais birojs | Rīga, Latvija |
| Nozare | Rūpniecība |
| Produkti | Velosipēdi un to detaļas |
Velosipēdu fabrika "Omega" bija viena no lielākajām velosipēdu fabrikām Rīgā un Latvijā 1920.—1930. gados.
Vēsture labot šo sadaļu
1927.—1935. gads labot šo sadaļu
Par akciju sabiedrības „Omega” patstāvīgas darbības sākumu uzskata 1927. gadu, kad Gustavs Ērenpreiss izstājās no uzņēmuma „Tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrība G. Ērenpreis un Biedris”, kas atradās bijušās Aleksandra Leitnera velosipēdu fabrikas telpās Brīvības ielā.
Par akciju sabiedrības „Omega” akcionāriem kļuva Jānis Liģers (1889—1942), Jēkabs Āre (1891—?), Viliberts Kalējs (1894—?) un Bernhards Einbergs (1893—1958). Jēkabu Āri ievēlēja par valdes priekšsēdētāju, bet Jānis Liģers tika iecelts par fabrikas direktoru. Jānis Liģers ir dzimis 1889. gadā Rīgā tirgotāja ģimenē, mācījies Rīgas Politehniskajā institūtā. Dienesta laikā cara armijā viņš ieguva praporščika dienesta pakāpi. Taču Pirmais pasaules karš krasi izmainīja Jāņa Liģera tālāko dzīvi. Kad 1918. gada 17. decembrī viņš iestājās jaundibinātajā Latvijas armijas Studentu rotā, J. Liģeram jau bija gūta pieredze Pirmajā pasaules karā – poručika dienesta pakāpe, kā arī Sv. Annas un Sv. Staņislava ordeņi. Nākamajā dienā viņu iecēla par rotas 3. vada komandieri. Brīvības cīņās par kaujām ar boļševikiem Kurzemē pie Saldus J. Liģers tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. 1919. gada maijā viņam tika piešķirta kapteiņa dienesta pakāpe. Karam beidzoties, Jānis Liģers kā īpaši uzticams cilvēks tika iecelts par Rīgas žandarmērijas priekšnieku, bet 1919. gadā viņš kļuva par Latvijas Drošības departamenta direktoru. Arī pēc departamenta likvidācijas J. Liģera tālākā darbība saistījās ar valsts dienestu. Latgales atbrīvošanas laikā viņš bija Latgales divīzijas transporta priekšnieks, vēlāk Gulbenes garnizona priekšnieks. 1921. gadā J. Liģers atvaļinājās no armijas. Iestājies Latvijas Universitātes Lauksaimniecības un mežkopības fakultātē un pabeidzis to 1923. gadā, neilgu laiku viņš strādāja par mežzini Jaunpilī, līdz ieguva Latvijas Tirdzniecības biroja Maskavā vadītāja palīga vietu. Šeit viņam izdevās izveidot vēlāk tik noderīgos sakarus ar Krievijas tirdzniecības iestāžu ierēdņiem. Kā talantīgu vadītāju un neatsveramu nākamo palīgu J. Liģeru novērtēja velosipēdu rūpnieks Gustavs Ērenpreis un 1925. gadā viņu uzaicināja savā uzņēmumā par fabrikas direktoru.
Gustava Ērenpreis fabrikā ražotie velosipēdi Omega labās kvalitātes dēļ jau bija guvuši popularitāti riteņbraucēju vidū. Ievērojamu interesi par „Omega” divriteņiem pircējos izraisīja pasaules apceļotāja E. Kotuļska brauciens apkārt pasaulei ar Omega – Standart velosipēdu. E. Kotuļskis no Rīgas izbrauca 1925. gada 14. jūnijā, 38 mēnešos veica 50 000 kilometrus garu ceļojumu cauri Eiropai, Āfrikai, Austrālijai un Amerikai un 1928. gada 17. augustā atgriezās Rīgā. Tā bija nenovērtējama reklāma firmai.[1]
Pateicoties J. Liģera aktivitātēm, 1928. gadā tika noslēgts izdevīgs līgums ar PSRS tirdzniecības pārstāvniecību par 3000 velosipēdu piegādi Padomju Savienībai. Nākamajos gados piegāžu apjomu bija paredzēts palielināt. Ar akcionāra B. Einberga gādību „Omega” noslēdza apgādes līgumu ar Latvijas armijas riteņbraucēju vienību un uzsāka liela valsts pasūtījuma izpildi. Tas deva ievērojamu peļņu uzņēmumam un pavēra iespējas fabrikas paplašināšanai. Kaut gan visa Latvijas rūpniecība 1929. gadā piedzīvoja smagu ekonomisko krīzi, akciju sabiedrību tas neskāra.
1930. gadā akciju sabiedrība iegādājās nekustamo īpašumu Kalnciema iela 36/38, kur sākās celtniecības darbi, lai iekārtotu modernu un augstražīgu fabriku. Ārzemēs tika iegādāti vismodernākie speciālie darbagaldi un ierīces. Fabrikas direktors J. Liģers 1930. gadā vairāk nekā mēnesi iepazinās ar lielākajām Eiropas velosipēdu fabrikām un to daļu ražotnēm Leipcigā, Bīlefeldē, Parīzē, Lionā, Konventrijā un Birmingemā. No ārzemēm darbā tika uzaicināti vairāki augsti kvalificēti inženieri un meistari. Darbu sāka jauns riteņu aploku un dubļu sargu valcēšanas iecirknis, kāds pēc aprīkojuma un ražības nebija vēl nevienā velosipēdu fabrikā Latvijā. 1931. gadā sāka darboties moderna hromēšanas iekārta un pirmo reizi Latvijā galvenajām velosipēdu daļām uzklāja spīdīgo un izturīgo hromu. 1930. gada 20. decembrī akciju sabiedrības valde pieņēma lēmumu par uzņēmuma nosaukuma maiņu. To pārdēvēja par „Velosipēdu un metālapstrādāšanas fabrikas OMEGA akciju sabiedrību”. Kā galvenais iemesls nosaukuma maiņai bija daudzās nepatikšanas un pārpratumi, ko uzņēmumam bija sagādājis Gustava Ērenpreis vārds vecajā firmas nosaukumā. Tomēr velosipēdu tirdzniecības markas nosaukums palika līdzšinējais – Omega.[1]
Visam labi iesāktajam darbam svītru pārvilka politika. Latvijas valdība 1932. gadā denonsēja tirdzniecības līgumu ar PSRS. Velosipēdu ražošana krasi samazinājās. Uzņēmums cieta ievērojamus zaudējumus ārzemēs iepirkto dārgo izejvielu neizmantošanas dēļ. Ekonomiskās krīzes kulminācija 1932. gadā skāra arī akciju sabiedrību. Kapitālieguldījumi iekārtu un materiālu iegādei samazinājās vairākkārtīgi. Apstājās iesāktie darbi ražošanas korpusa jaunbūvē Kalnciema ielā. 1932. gada 1. augustā nācās slēgt vienu no firmas veikaliem Tērbatas ielā 7. Rīgā palika tikai viens veikals – Brīvības ielā 129/133. Tomēr krīzes risinājumi tika atrasti un jau 1935. gada septembrī fabriku sāka pārvietot uz jaunajām telpām Kalnciema ielā 36/38.[1]
1937.—1941. gads labot šo sadaļu
Kopš 1937. gada sākuma fabrikai izveidojās veiksmīga sadarbība ar Liepājas Kara ostas darbnīcām un vēlāko valsts uzņēmumu „Tosmāre”. Liepājā tika uzsākta KOD brīvrumbu ražošana pēc vācu sistēmas Torpedo parauga un „Omega” kļuva par lielāko šī uzņēmuma produkcijas pasūtītāju. Ik nedēļas „Omegai” tika piegādātas vairāk nekā 150 jaunās brīvrumbas, kuras speciāli tika marķētas ar „Omega” firmas zīmi, bet, sākot ar 1937. gada jūniju, 90% no visiem „Omega” velosipēdiem tika aprīkoti tikai ar Liepājas ražotajām brīvrumbām. Zemo cenu dēļ bija izdevīgi, ka Liepājas velosipēdu fabrika „Līva” arī „Omegai” sāk regulāri ik nedēļu piegādāt ap 20 000 riteņu spieķu, 4000 pedāļu asis un vairāk nekā 100 riteņu aploku. Tas deva iespēju samazināt velosipēdu pašizmaksu un pārdošanas cenu un atbrīvoja ražošanas jaudas citiem produkcijas veidiem, jo akciju sabiedrība „Omega” bija plaša profila uzņēmums. Te izgatavoja ne tikai velosipēdus, bet arī galda piederumus, bārdas skujamos nažus, slidas, kā arī veica automobiļu un motociklu remontu.[1]
„Omega” bija vairāku plaši pazīstamu ārzemju automobiļu, motociklu un autoriepu firmu tirdzniecības pārstāvniecība Latvijā. Visu labi nostādīto ražošanas un tirdzniecības procesu pārtrauca padomju okupācija 1940. gada vasarā. Akciju sabiedrība tika nacionalizēta. Velosipēdu fabrikas vietā tika izveidots LPSR Vietējās rūpniecības ministrijas pakļautībā esošs metālapstrādes uzņēmums „Omega”.[1]
1941. gadā 14. jūnijā Jāni Liģeru kopā ar ģimeni arestēja un izsūtīja uz Tomskas apgabala Vasjuganas rajonu. Tur viņš miris 1942. gada 25. aprīlī. Izsūtījumā miris arī dēls Vilberts. Latvijā atgriezās vienīgi otrs dēls – Gunārs.[1]