Gustavs Ērenpreiss

Gustavs Ērenpreiss;
Personīgā informācija
Dzimis	1891. gada 5. augustā ; Mazsalaca, Vidzemes guberņa; (tagad Latvija)
Miris	1956. gada 19. maijā (64 gadi); Detmolda, Vācija
Tautība	latvietis
Vecāki	Anna un Lībijs Ērenpreisi
Bērni	Jānis, Maija, Juris
Inženiera darbība
Sasniegumi	Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrika

Gustavs Ērenpreiss (dzimis 1891. gada 5. augustā Mazsalacā, miris 1956. gadā) bija latviešu velosipēdu izgatavotājs, uzņēmējs, izveidojis un vadījis lielāko velosipēdu ražotni Baltijas valstīs — „Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabriku”.

Dzīvesgājums

Dzimis 1891. gada 5. augustā Mazsalacā Valtenberģu muižas kučiera Lībija un viņa sievas Annas ģimenē. Pēc amatnieku skolas beigšanas 1907. gadā Gustavu Ērenpreisu pieņēma darbā Eduarda Bērziņa velosipēdu būvētavā Rīgā, kas izgatavoja velosipēdus „Baltija” un motociklus, kā arī nodarbojās ar angļu motociklu Triumph un Douglas tirdzniecību Baltijā. Gustavs savā darbības laikā ieviesa jaunus tehnoloģiskos risinājumus un tika iecelts par velosipēdu darbnīcas tehnisko vadītāju. 1915. gada jūnijā Pirmā pasaules kara laikā darbnīcu evakuēja uz Harkivu, evakuējās arī Gustavs. Pēc kara nebija saglabājušies ne darba galdi, ne instrumenti, ne finansējums, lai atjaunotu iepriekšējo darbnīcu, taču 1921. gadā, atgriežoties atpakaļ Rīgā no bēgļu gaitām, Gustavs Ērenpreiss sāka sava uzņēmuma veidošanu. Pirmo kapitālu viņš ieguva, saremontējot un pārdodot dažus Bermonta armijas pamestos automobiļus.

1922. gada sākumā Aleksandra (tagad Brīvības) ielā Rīgā, blakus Vidzemes tirgum tika atvērta "Velosipēdu un motociklu darbnīca "G. Ērenpreis"", kurā ar jau agrāk pazīstamo marku „Baltija” tika izgatavoti pirmie G. Ērenpreisa velosipēdu darbnīcas ražotie divriteņi. Telpu šaurības un modernu darba galdu trūkuma dēļ 1924. gadā velosipēdu darbnīca „Gustavs Ērenpreiss” pārcelās uz jaunām, plašākām telpām bijušajās Aleksandra Leitnera velosipēdu fabrikas telpās Brīvības ielā 129/133. 1926. gadā, lai paplašinātu ražošanu un celtu kvalitāti, tika nodibināta Tirdzniecības un velosipēdu rūpniecības akciju sabiedrība „G. Ērenpreiss un Biedris”, kurā tika ražoti jaunas markas velosipēdi „Omega”. Taču gada nogalē Gustavs Ērenpreiss pēc konflikta ar saviem partneriem izstājas no jaunās akciju sabiedrības.

Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrikas ēka Brīvības ielā Rīgā.

1927. gada sākumā durvis vēra jauns uzņēmums „Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrika”, Brīvības ielā 82, sākotnēji tirgū parādoties jaunai markai G. Ērenpreis Īstais, taču tas radīja pārpratumus un drīz pēc tam velosipēda nosaukums tika nomainīts un tirgū parādījās velosipēds Ērenpreis Original. Jaunais velosipēds Ērenpreis Original strauji iekaroja popularitāti sabiedrībā, un 1931. gadā G. Ērenpreiss uzsāka velosipēdu fabrikas būvniecību.

Otrā pasaules kara laikā, pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā, fabrika tika nacionalizēta un Gustavs Ērenpreiss tika atstādināts no amata. Vācu okupācijas laikā G. Ērenpreiss fabriku 1943. gadā atguva, taču 1944. gada beigās viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Padomju varai atkārtoti okupējot Latvijas teritoriju, fabrika tika pārdēvēta par valsts velosipēdu rūpnīcu „Sarkanā Zvaigzne”.

Vācijā Ērenpreiss dzīvoja Augustdorfā (Ziemeļreina-Vestfālene), kur strādāja meža darbos, vēlāk meistaroja taupības krāsniņas.^[1]^[2] 1956. gadā Gustavs Ērenpreiss mira netālajā Detmoldā.^[3]

Apbalvojumi

Gustavs Ērenpreiss ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni^[4] un 3. pakāpes Atzinības krustu.^[5]^[6]

Pēcnācēji

Gustava Ērenpreisa darbu velosipēdu ražošanas jomā mūsdienās attīsta Gustava brāļa Arnolda Ērenpreisa mazmazdēls Toms Ērenpreiss, kas izstrādā un ražo jaunos Ērenpreiss velosipēdus.^[7]

Ģimene

Gustava Ērenpreisa dēls Jānis bija vēža pētnieks, Latvijas Zinātnieku savienības Valdes loceklis. Viņa dēli – Jānis un Juris. Jāņa Ērenpreisa vecāki izšķirušies, kad viņam bija tikai gads.^[8]

Atsauces

↑ «Ceļa vilinājums. 1. daļa - Velo Latvija | Laikmeta zīmes» (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-12-02. Skatīts: 2019-11-27.
↑ «Literārās vēstis - Mazsalacas pilsētas bibliotēka». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 18. septembrī.
↑ Liepiņš Edvīns, Seregins Jānis (2009), No Leitnera līdz Ērenpreisam. Latvijas Industriālā mantojuma fonds, ISBN 9934805006.
↑ Valdības Vēstnesis Nr. 262, 1937. gada 17. novembris, izdots Rīgā, Pilī nr.2, lpp. 2
↑ Atzinība krietnam darba veicējam. Darba Dzīve, Nr.32, 1938. gada 17. decembrī, lpp. 3
↑ Ģ Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. «2017.gada jaunieguvums - Latvijas Atzinības Krusta ordenis». jvmm.lv (lv-lv). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-11-01. Skatīts: 2019-11-27.
↑ Ērenpreiss jaunā izpildījumā, Aleksandra Fahreditnova. Laikraksts Diena, izdevniecība Dienas Mediji, Rīga, 2012. gada 12. aprīlī, 10. lpp.
↑ Kipere, Zaiga (2005-05-23). "Naiva bērna vērīgās acis un pamatīgas zināšanas". Zinātnes Vēstnesis 10 (302).

Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] «Ceļa vilinājums. 1. daļa - Velo Latvija | Laikmeta zīmes» (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-12-02. Skatīts: 2019-11-27.

[2] «Literārās vēstis - Mazsalacas pilsētas bibliotēka». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 18. septembrī.

[3] Liepiņš Edvīns, Seregins Jānis (2009), No Leitnera līdz Ērenpreisam. Latvijas Industriālā mantojuma fonds, ISBN 9934805006.

[4] Valdības Vēstnesis Nr. 262, 1937. gada 17. novembris, izdots Rīgā, Pilī nr.2, lpp. 2

[5] Atzinība krietnam darba veicējam. Darba Dzīve, Nr.32, 1938. gada 17. decembrī, lpp. 3

[6] Ģ Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. «2017.gada jaunieguvums - Latvijas Atzinības Krusta ordenis». jvmm.lv (lv-lv). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-11-01. Skatīts: 2019-11-27.

[7] Ērenpreiss jaunā izpildījumā, Aleksandra Fahreditnova. Laikraksts Diena, izdevniecība Dienas Mediji, Rīga, 2012. gada 12. aprīlī, 10. lpp.

[8] Kipere, Zaiga (2005-05-23). "Naiva bērna vērīgās acis un pamatīgas zināšanas". Zinātnes Vēstnesis 10 (302).

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]