Vasīlijs Ulrihs (1889—1951)

Vasīlijs Ulrihs (krievu: Василий Васильевич Ульрих; 1889—1951) bija vācbaltiešu izcelsmes padomju militārais un valsts darbinieks, militārais jurists.

Vasīlijs Ulrihs Василий Ульрих Personīgā informācija Dzimis 1889. gada 13. jūlijā Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1951. gada 7. maijā Maskava, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Krievija) Augstskola Rīgas Politehniskais institūts (1914)

Militārais dienests Dienesta pakāpe justīcijas ģenerālpulkvedis Dienesta laiks 1915—1951 Valsts Krievijas Impērija KSFPR PSRS Struktūra Krievijas Impērijas armija čeka—GPU PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija Padomju armija Kaujas darbība Pirmais pasaules karš

Dzīvesgājums

Piedzima Rīgā vācu ģimenē. Ģimene par tās locekļu revolucionāru darbību uz 5 gadiem izsūtīta uz Irkutsku. V. Ulrihs 1910. gadā iestājās KSDSP, piesliedamies boļševikiem. Pabeidza Rīgas Politehnisko institūtu. 1915. gadā iesaukts Krievijas Impērijas armijā, kur sasniedza podporučika pakāpi.

1918. gada pavasarī iestājās Viskrievijas Ārkārtas komisijā, 1919. gadā piedalījās operācijās pret anarhistiem, bija Republikas iekšējās apsardzības karaspēka (RIeAK) štāba komisārs (1919) un RIeAK Revolucionārā kara tribunāla priekšsēdētājs (1920—1921), pēc tam Melnās jūras flotes un Azovas jūras flotes Īpašās nodaļas priekšnieks.

VCIK KSFPR Augstākā tribunāla Kara kolēģijas pr-js (1921—1922), KSFPR Augstākās tiesas (AT) Kara kolēģijas (KK) pr-js (1923). PSRS AT KK loceklis no 1924. gada. 1926. gadā iecelts par PSRS AT KK pr-ju, 1935. — arī par PSRS AT pr-ja vietnieku, šajos amatos strādāja līdz 1948. gadam. Šajā laika posmā prezidēja ievērojamākajos padomju politiskajos tiesas procesos, kā Maskavas procesos vai Tuhačevska lietas procesā, un piesprieda nāvessodus tiesājamajiem. Cita starpā, pēc Lielā Tēvijas kara piesprieda nāvessodu tādiem tiesājamajiem krievu nacistiskajiem kolaborantiem kā Vlasovam, Krasnovam, Škuro.

1948. gada augustā ar VK(b)P CK lēmumu līdz ar citiem AT tiesnešiem, tostarp AT priekšsēdētāju, atcelts no abiem AT amatiem. Lēmumā norādīts, ka "biedrs Ulrihs pazaudējis partijiskās atbildības izjūtu par uzdoto lietu, pieļāvis nopietnas politiskas kļūdas KK darbā un veicis pārkāpumus, kuri apkauno viņu kā komunistu un KK priekšsēdētāju". Kopš 1948. gada bija Padomju armijas Kara juridiskās akadēmijas augstāko kara juridisko kursu vadītājs.

Nomira 1951. gadā no infarkta.

Apbalvojumi

• "VĀK—AVPP goda darbinieks (XV)" (1932)
• Sarkanās Zvaigznes ordenis (1933)
• divi Ļeņina ordeņi (1937, 1945)
• Sarkanā Karoga ordenis (1944)
• 1. pakāpes Tēvijas Kara ordenis (1945)