Valērija Novodvorska
Valērija Novodvorska (krievu: Валерия Ильинична Новодворская; dzimusi 1950. gada 17. maijā Baranavičos, Baltkrievijas PSR, PSRS, mirusi 2014. gada 12. jūlijā Maskavā, Krievijā) bija padomju disidente, žurnāliste, politiķe, cilvēktiesību aktīviste.[1]
| ||||||||||||
Padomju disidente labot šo sadaļu
Valērija Novodvorska dzimusi 1950. gada 17. maijā Baranaviču pilsētā, Baltkrievijas PSR. Novodvorskas abi vecāki bijuši PSKP biedri, māte — ārsts, tēvs — inženieris. 1968. gadā ar sudraba medaļu beigusi vidusskolu Maskavā, uzsākusi studijas Morisa Torēza Maskavas svešvalodu institūta franču valodas plūsmā. Jau 1969. gadā dibinājusi nelegālu pagrīdes disidentu grupu, kurā tika apspriesta bruņota komunistiskā režīma gāšanas nepieciešamība.
.jpg)
1969. gada 5. decembrī kremļa Kongresu pilī Valērija Novodvorska izplatīja skrejlapas ar pašsacerētu pretpadomju dzejoli Paldies, Tev, Partija! (krievu: Спасибо, партия, тебе!), kā rezultātā tika nekavējoties apcietināta un apsūdzēta pretpadomju aģitācijā un propagandā (KPFSR Kriminālkodeksa 70. pants). Sākotnēji Novodvorska tika ievietora Lefortovas cietuma vieninieku kamerā, vēlāk pārvietota uz Kazaņu, kur no 1970. gada jūnija līdz 1972. gada februārim tika turēta speciālajā psihiatriskajā slimnīcā.[2] Pēc atbrīvošanas no slimnīcas Novodvorska nekavējoties uzsāka darbību Samizdata pagrīdes literatūras izplatīšanas tīklā. Vienlaikus strādājusi par pedagogu un tulkotāju. 1977. gadā beigusi Krupskas Maskavas apgabala Pedagoģiskā institūta Svešvalodu fakultātes neklātienes nodaļu.
No 1977. līdz 1978. gadam piedalījās pret PSKP vērstas politiskās partijas Brīvā starpnozaru strādnieku apvienība (krievu: Свободного межпрофессионального объединения трудящихся (СМОТ)) dibināšanā. Nelegālā politiskā darbība nepalika nesodīta — Novodvorska tika regulāri izsaukta uz pratināšanām, viņas dzīvesvietā tika veiktas kratīšanas, Novodvorska tika nosūtīta uz piespiedu ārstēšanos psihiatriskajās slimnīcās.
Par pretpadomju darbību tiesāta 1978., 1985., un 1986. gadā. Laikā no 1987. līdz 1991. gadam organizējusi nesankcionētus pretpadomju mītiņus.
1988. gadā bija viena no Demokrātiskās savienības (krievu: Демократический союз) dibinātājām.
Pēc PSRS sabrukuma labot šo sadaļu
Pēc PSRS sabrukuma aktīvi iesaistījusies politikā. Viena no pirmajām atbalstījusi Krievijas federācijas prezidenta Borisa Jeļcina 1993. gada 21. septembra rīkojumu par Krievijas Augstākās padomes un Tautas deputātu kongresa atlaišanu. 1993. gadā piedalījusies labēji liberālo partiju vēlēšanu apvienības Krievijas izvēle (krievu: Выбор России) dibināšanā. 1995. gadā balotējusies ievēlēšanai Krievijas Valsts domē no Ekonomiskās brīvības partijas (krievu: Партия экономической свободы) saraksta.
Politiskā darbība 21. gadsimtā labot šo sadaļu
2010. gada martā parakstījās publiskajā petīcijā Putinam ir jāaiziet (krievu: Путин должен уйти), kas aicināja Krievijas federācijas prezidentam Vladimiram Putinam nolikt savas pilnvaras. Aktīvi darbojusies žurnālistikā un publicistikā. Publicējusies periodikā un interneta izdevumos: Грани.ру, Эхо Москвы, The New Times.
Savā publicistikā un politiskajā darbībā asi vērsusies pret cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā, tai skaitā Pirmā un Otrā Čečenijas kara laikā, ka arī pret Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina pēcteča Vladimira Putina piekopto neoimperiālisma, revanšisma un nacionālisma politiku. Nesaudzīgi kritizējusi Krievijas vēršanos pret Ukrainas teritoriālo vienotību un Krimas okupāciju un aneksiju.
2012. gadā kopā ar domubiedru, uzņēmēju un politiķi Konstantīnu Borovoju apmeklējusi Latviju aģitējot vietējo krievu sabiedrību referendumā nebalsot par krievu valodu kā otro valsts valodu.[3]
Vairāku grāmatu autore: "Virs bezdibeņa melos" (krievu: Над пропастью во лжи), "Manai Kartāgai ir jākrīt" (krievu: Мой Карфаген обязан быть разрушен), "Viņpus izmisumam" (krievu: По ту сторону отчаяния), "Slāvietes ardievas" (krievu: Прощание славянки), "Dzejnieki un valdnieki" (krievu: Поэты и цари). 2013. gadā kopā ar Konstantīnu Borovoju dibinājusi liberāla virziena, prorietumniecisku politisko partiju Rietumu izvēle (krievu: Западный выбор).
Apbalvojumi labot šo sadaļu
Saņēmusi Gaļinas Starovoitovas balvu "Par ieguldījumu cilvēktiesību aizsardzībā un demokrātijas stiprināšanā Krievijā". 2008. gadā apbalvota ar Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordeņa Bruņinieka krustu.
Nāve labot šo sadaļu
Novodvorska mirusi 2014. gada 12. jūlijā, 64 gadu vecumā. Nāves cēlonis bija toksiskā šoka sindroms, ko izraisīja kreisās pēdas flegmona (iekaisums). Atvadu ceremonija norisinājās Maskavas Saharova centrā, tur ieradās tūkstošiem cilvēku, lai atvadītos no Novodvorskas.[4]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ [1] http://www.viperson.ru (krieviski)
- ↑ Psihiatrija kā Padomju varas ierocis Arhivēts 2014. gada 17. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
- ↑ [2] www.diena.lv 2012. gada 23. februārī
- ↑ «Прощание с Валерией Новодворской». Грани.Ру.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Valērija Novodvorska.
