Argali jeb kalnu aitas,[1] arī arhari vai kačkari (latīņu: Ovis ammon) ir pārnadžu zīdītāji no dobradžu dzimtas, kas dzīvo Vidusāzijas un Centrālāzijas kalnu reģionos (Himalajos, Tibetā, Altajā), tostarp Sibīrijas dienvidos. Aizsargā vides organizācijas; šobrīd starptautiskajā Sarkanajā grāmatā tiek uzskatīta par sugu, kas atrodas tuvu neaizsargātam stāvoklim (NT kategorija).[2] Suga iekļauta arī Krievijas Federācijas Sarkanajā grāmatā.

Argals
Ovis ammon (Linnaeus, 1758)
Argals jeb kalnu aita (Ovis ammon)
Argals jeb kalnu aita (Ovis ammon)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPārnadži (Artiodactyla)
DzimtaDobradžu dzimta (Bovidae)
ApakšdzimtaKazu apakšdzimta (Caprinae)
ĢintsAitas (Ovis)
SugaKalnu aita (Ovis ammon)
Argals Vikikrātuvē

NosaukumsLabot

Nosaukums “argali” ir vārds, ar kuru mongoļu valodā tiek apzīmētas savvaļas aitas.[3]

Sugas latīņu nosaukums ammon ir dieva Amona vārds. Sengrieķu mīts stāsta, ka dievi bijušies no Ēģiptes piekrastē mītoša jūras briesmoņa Taifūna (Typhon, grieķu: Τυφῶν), tāpēc Pāns licis tiem pārvērsties par dažādiem dzīvniekiem. Amons ieguvis auna veidolu. Senajās tradīcijās Amonu attēloja kā cilvēku ar auna ragiem.

AprakstsLabot

Kalnu aita jeb argals ir lielākais savvaļas aitu pārstāvis — tā garums ir 120 - 200 cm, skausta augstums 90 - 120 cm un svars 65 - 180 kg. [4]

Mātīte (aita) dažkārt sver uz pusi mazāk nekā tēviņš (auns).

Atkarībā no ķermeņa lieluma un krāsas tiek izdalītas vairākas pasugas, no kurām par lielāko tiek uzskatīts Pamira argals jeb Marko Polo kalnu aita (Ovis ammon polii), kas nosaukts lielā ceļotāja vārdā — Marko Polo bija pirmais no eiropiešiem, kas to aprakstījis. Gan auniem, gan aitām ir gari ragi, tomēr tēviņiem tie izskatās daudz lielāki un iespaidīgāki un var sasniegt 13% no kopējā ķermeņa svara.[5] Ragi mēdz būt līdz 190 cm garumā,[6] savīti spirālē ar galiem uz āru un uz augšu; ragus ļoti iecienījuši mednieki — to cena var sasniegt vairākus tūkstošus dolāru. Dažādu pasugu ķermeņa krāsa mainās plašā diapazonā no gaišas smilškrāsas līdz sarkanbrūnai vai tumši pelēkbrūnai, bet ķermeņa apakšdaļa parasti izskatās ievērojami gaišāka. Himalajos mītošie argali parasti ir samērā tumši, turpretim Krievijas areāla iemītnieki bieži ir samērā bāli. Purns, aste un sēžamvieta ir dzeltenīgi balta. Tēviņam ir bālgana spranda un muguras daļa, un parasti tā ir nedaudz tumšākā krāsā nekā mātītei. Sānos gar visu ķermeni ir tumši brūnas svītras, skaidri atdalot tumšāku augšdaļu un gaišāku apakšu. Tēviņi izceļas ar to, ka tiem ap kaklu ir gaišas vilnas gredzens, kā arī pie pakauša vilna ir iegarena. Dzīvnieki maina kažoku divreiz gadā, ziemā tas ir ievērojami gaišāks un garāks nekā vasarā. Kājas ir garas, tievas — pēdējā pazīme kopā ar ragu spirālveida formu atšķir tos no kalnu kazām (Capra).[7]

Briesmu gadījumā pieauguši dzīvnieki sprauslā, bet jaunie dzīvnieki blēj kā mājas aitu jēri.

IzplatībaLabot

 
Pasugas

Argali dzīvo Vidusāzijas un Centrālāzijas kalnu un piekalnu reģionos 1300 - 6100 m augstumā virs jūras līmeņa[4]Pamirā, Himalajos, Altajā, Mongolijas Sajānu kalnos un Tibetā.

Argalu apdzīvotais areāls sniedzas no Kazahstānas centrālās daļas rietumos līdz Šaņsji provincei Ķīnā austrumos un no Altaja kalniem ziemeļos līdz Himalajiem dienvidos.

Agrāk argalu apdzīvotais areāls bija daudz plašāks — vēlajā pleistocēnā un agrīnajā holocēnā tie bija parastie dzīvnieki Rietumu un Austrumsibīrijas dienvidos uz dienvidiem no Aizbaikāla ziemeļiem un Jakutijas dienvidrietumiem. Pat bronzas laikmetā rietumu Aizbaikālā to bija daudz, par ko liecina neskaitāmie šo dzīvnieku galvaskausu atradumi, tostarp huņņu apbedījumos, kas datēti ar 3. - 2. gadsimtu pirms mūsu ēras.

Tie dod priekšroku atklātām ainavām — kalnu un piekalnu nogāzēm ar kalnu pakājēm, kalnu pļavām, krūmiem aizaugušām akmeņainām aizām, ielejām ar akmeņainiem pakalniem. Argali izvairās no vietām, kas blīvi apaugušas ar kokaugiem. Migrācija ir vertikāla — vasarā tie dodas augstāk uz Alpu zonas apgabaliem ar bagātīgu zālāju veģetāciju, ziemā pāriet uz zemākām ganībām, kurās ir maz sniega.

Uzvedība un vairošanāsLabot

Argali dzīvo grupās līdz 100 dzīvniekiem, ārpus vairošanās sezonas tēviņi un mātītes turas atsevišķi viens no otra.[4] Mātītēm vaislas briedums iestājas otrajā dzīves gadā, savukārt tēviņiem — tikai piektajā.[8] Riesta periods dažādās populācijās ir atšķirīgs, bet parasti tas ilgst no oktobra līdz novembrim.[7] Argalus raksturo poliginijas un poliandrijas apvienojums — tas ir, vienā pārošanās grupā var vienlaikus piedalīties vairāki tēviņi un vairākas mātītes. Pārošanās sezonas sākumā tēviņi sacenšas par tiesībām iegūt mātīti, grūstoties ar ragiem. Grūsnība ilgst 150 - 160 dienas, pēc tam piedzimst 1 - 2 jēri. Pirms atnešanās, kas notiek agrā pavasarī, mātīte atdalās no ganāmpulka, atrod nošķirtu vietu un pirmās pāris dienas pavada kopā ar jēriem. Mātīte aprūpē pēcnācējus apmēram 4 mēnešus, pēc tam jēri kļūst pilnīgi patstāvīgi. Tēviņi jēru audzēšanā nepiedalās. Argalu dzīves ilgums ir 10 - 13 gadi.

Draudi un drošībaLabot

Galvenie faktori, kas izraisa skaita un izplatības samazināšanos, ir nekontrolētas medības un dzīvnieku izspiešana no pastāvīgajām dzīvotnēm, ganot lopus. Ganoties mājas aitas ēd zāli, ar kuru barojas arī argali, tādējādi veicinot to skaita samazināšanos. Galvenie plēsēji, kas uzbrūk šiem dzīvniekiem, ir vilki, sniega leopardi, lūši un āmrijas.

Lai saglabātu sugu, tiek organizēti dabas rezervāti, kuros dzīvniekus medīt ir aizliegts. Argali labi panes turēšanu nebrīvē un tiek audzēti zooloģiskajos dārzos.

PasugasLabot

Pašlaik tiek atzītas 9 argalu pasugas:

  • Altai argali, O. a. ammon
  • Karaganda argali, O. a. collium
  • Gobi argali, O. a. darwini
  • Tibetan argali, O. a. hodgsoni
  • North China argali, O. a. jubata
  • Tian Shan argali, O. a. karelini
  • Kara Tau argali, O. a. nigrimontana
  • Marco Polo argali, O. a. polii
  • Severtzov argali, O. a. severtzovi

AtsaucesLabot

  1. Барышников Г. Ф., В. Е. Гарутт, И. М. Громов и др. 1981. Каталог млекопитающих СССР (плиоцен — современность) / под ред. И.М. Громова и Г. И. Барановой. — Л.: Наука. — С. 88. — 406—407 с.
  2. «Ovis ammon». The IUCN Red List of Threatened Species. Международный союз охраны природы. Skatīts: 2013-09-06.
  3. Argali
  4. 4,0 4,1 4,2 An ultimate Ungulate Fact Sheet «Argali sheep Ovis ammon» Прочитано 2007-09-24.
  5. Macdonald, D. (2001) The New Encyclopedia of Mammals. Oxford University Press.
  6. Geist, V. 1991. On the taxonomy of giant sheep (Ovis ammon Linnaeus, 1766). Canadian Journal of Zoology, 69: 706—723.
  7. 7,0 7,1 Зооклуб. Мегаэнциклопедия о животных «Архар, или аргали, или аркар, или качкар (Ovis ammon)» Прочитано 2007-09-25.
  8. Tonda, J. 2002. «Ovis ammon» Animal Diversity Web.

Ārējās saitesLabot