Umberto Nobile
Umberto Nobile (itāļu: Umberto Nobile, izrunā: [umˈbɛrto ˈnɔːbile]; dzimis 1885. gada 21. janvārī, miris 1978. gada 30. jūlijā) bija itāļu aviators, aviācijas inženieris un Arktikas pētnieks, kas pasaules ievērību guvis kā pirmais, kas ar lidaparātu pārlidoja Ziemeļpolam.[1]
| ||||||||||||||
Agrīnā karjera labot šo sadaļu
Dzimis Lauro pilsētiņā Avellīno provincē kalpotāja ģimenē. Absolvējis Neapoles Universitāti, kur apguvis elektrotehniku un rūpniecisko inženierzinātni. 1906. gadā sācis strādāt Itālijas dzelzceļā, kur nodarbojies ar dzelzceļa tīkla elektrifikāciju. 1911. gadā pievērsies aviācijai un iestājies Itālijas armijas piedāvātajos kursos. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Nobile trīs reizes mēģinājis stāties dienestā, bet atzīts par fiziski nepiemērotu.
Iesaukts Itālijas Gaisa spēkos, Nobile kara laikā pārraudzīja gaisa kuģu būvi un veidoja jaunas konstrukcijas, no kurām neviena nelidoja līdz kara beigām. 1918. gadā Nobile sadarbībā ar citiem inženieriem izveidoja aviobūves uzņēmumu Stabilimento Costruzioni Aeronautiche. Uzņēmuma pirmais projekts bija Atlantijas okeāna šķērsošanai paredzēts 125 m garš puscietas konstrukcijas dirižablis T-34. Dirižablis 1920. gadā tika pārdots ASV, pārdēvēts par Roma un gāja bojā 1922. gadā, ietriecoties augstsprieguma elektrolīnijā.
Tajā pašā gadā sakarā ar politisko nestabilitāti un draudiem viņa uzņēmuma nacionalizācijai, Nobile pārcēlās uz ASV un strādāja par konsultantu uzņēmumā Goodyear. Atgriezās Itālijā 1923. gadā un uzsāka darbu pie gaisa kuģa N-1 būves.
Polārās ekspedīcijas labot šo sadaļu
Norge ekspedīcija labot šo sadaļu
1925. gada rudenī norvēģu polārpētnieks Roalds Amundsens piedāvāja Nobilem sadarboties lidojumam uz līdz tam aviatoriem nesasniegto Ziemeļpolu. Amundsens 1925. gadā kopā ar amerikāņu miljonāru Linkolnu Elsvērtu un pilotu Jalmaru Rīseru Larsenu ar diviem hidroplāniem Dornier Wal bija tikuši līdz 88° ziemeļu platumam, bet bija spiesti piezemēties un 26 dienas pavadīja uz peldošā ledus.
Nobiles būvētais gaisa kuģis N-1 nonāca ekspedīcijas rīcībā 1926. gada martā un tika pārdēvēts par Norge — ‘Norvēģija’. 14. aprīlī Norge pameta Itāliju un maija sākumā sasniedza Nīolesunnu Svalbārā, kas bija ekspedīcijas atbalsta punkts.
29. aprīlī Nīolesunnā ieradās Ričarda Bērda un Floida Beneta (Floyd Bennett) ekspedīcija ar lidmašīnām Fokker F-VII, kas arī plānoja sasniegt Ziemeļpolu. 9. maijā Bērda ekspedīcija devās ceļā un pēc 16 stundām atgriezās, apgalvojot, ka sasnieguši Ziemeļpolu. Vēlāk atklājās, ka lidojuma rezultāti bijuši viltoti.
11. maijā Norge devās ceļā. Ekspedīcijas sastāvā bija 16 cilvēku: ekspedīcijas vadītājs Roalds Amundsens, gaisa kuģa pilots Umberto Nobile, ekspedīcijas sponsors Linkolns Elsvērts, polārpētnieks Oskars Vistings, navigators Jalmars Rīsers-Larsens un citi. Ceļā uz Ziemeļpolu dirižablis pavadīja 15,5 stundas, kur nometa Norvēģijas, ASV un Itālijas karogus. 14. maijā dirižablis sasniedza Telleras inuitu ciemu Aļaskā. Nolaižoties dirižablis tika bojāts, vēlāk to izjauca un nogādāja atpakaļ Itālijā.
Italia ekspedīcija labot šo sadaļu
Pēc pirmās veiksmīgās ekspedīcijas Nobile sāka plānot nākamo, šoreiz Itālijas kontrolētu ekspedīciju uz Arktiku. Ekspedīcijas vajadzībām tika uzbūvēts dirižablis Italia, kas bija gandrīz identisks Norge. Tā kā Nobilem bija saspringtas attiecības ar Itālijas fašistu valdību, ekspedīcijas lielāko daļu finansēja Milānas pilsēta, bet valdība piešķīra dirižabli un vecu tvaikoni Città di Milano, kas nogādāja aprīkojumu Svalbārā.
Ekspedīcijas sastāvā bija 18 cilvēki, no kuriem tikai divi nebija itāļi — meteorologs zviedrs Finns Malmgrens (Finn Malmgren) un fiziķis čehs Francišeks Behouneks (František Běhounek). Ekspedīcija devās ceļā 1928. gada 15. aprīlī no Milānas un sasniedza Nīolesunnu Svalbārā 6. maijā.[2]
Nobile bija plānojis trīs ekspedīcijas lidojumus, katrā pētot citu Arktikas apgabalu, pēc katra lidojuma atgriežoties Nīolesunnā.
Pirmais lidojums sākās 11. maijā, bet pēc 8 stundām dirižablis bija spiests atgriezties, jo uz tā pārvalka veidojās bieza ledus kārta.
Otrais lidojums norisinājās no 15. līdz 18. maijam un 4000 km garajā ceļā tika apmeklēts līdz tam neuzkartētais Severnaja Zemļa arhipelāgs.
Trešais lidojums startēja 23. maija rītā. Lidojot spēcīgā pavējā gar Grenlandes austrumu piekrasti, ekspedīcija pēc 19 stundām sasniedza Ziemeļpolu. Lai arī bija paredzēta nolaišanās uz ledus, stiprā vēja dēļ tas nebija iespējams un dirižablis riņķoja ap polu, veicot dažādus mērījumus. Īsā ceremonijā uz ledus tika nomesti Itālijas un Milānas karogi, kā arī pāvesta Pija XI dāvātais koka krusts.
Atceļā dirižablim ievērojami traucēja spēcīgais pretvējš. Gaisa kuģis sāka apledot un miglas dēļ zaudēja orientāciju. 25. maijā, pēc vairākām avārijas situācijām, dirižablis sasvērās uz pakaļgalu, zaudēja augstumu un atsitās pret ledu. Sadursmes rezultātā atdalījās gondola ar lielāko daļu ekipāžas. Seši komandas dalībnieki palika iesprostoti kuģa apvalkā, kas, zaudējis gondolas svaru, pacēlās gaisā un aizlidoja nezināmā virzienā un nekad netika atrasti.
No uz ledus palikušajiem viens bija gājis bojā, bet no pārējiem deviņiem daļa bija ievainoti. Pašam Nobilem bija vairāki lūzumi un galvas trauma. Avārija notika 120 km uz ziemeļaustrumiem no Ziemeļaustrumu Zemes krasta. Dreifējošais ledus ekspedīcijā izdzīvojušos nesa Brohas un Fjonas salu virzienā.
Izdzīvojušo rīcībā bija palicis radioraidītājs un tie noraidīja SOS signālu. Tika organizēta starptautiska glābšanas operācija, kurā iesaistījās lielākā daļa zināmāko polārpētnieku un arktisko lidotāju. 18. jūnijā lidojumā uz Svalbāru pazuda Roalda Amundsena un piecu tā ekipāžas dalībnieku lidmašīna. 20. un 22. jūnijā cietušajiem ar lidmašīnām tika piegādāta pirmā provīzija. 23. jūnijā zviedru pilots Einars Lundborgs evakuēja Nobili, bet avarēja, kad atgriezās pēc pārējiem palikušajiem. 6. jūlijā Lundborgu evakuēja cits zviedru pilots, bet laikapstākļu maiņas dēļ pārējos glābt neizdevās. 12. jūlijā padomju ledlauzis Krasin izglāba Mariano un Dzapi, kas ar kājām bija devušies uz cietzemi. Vēlāk tajā pašā dienā ledlauzis uzņēma pārējos izdzīvojušos ekspedīcijas dalībniekus.
Kopā gāja bojā 17 cilvēki, 8 — Italia ekspedīcijas dalībnieki, bet 9 — glābšanas ekspedīciju dalībnieki. Glābšanas pasākumos piedalījās astoņu valstu vairāk nekā 20 kuģu, lidaparātu un kamanu komandu. Izdzīvojuši ekspedīcijas dalībnieki uz ledus pavadīja 47 dienas.
Vēlākā karjera labot šo sadaļu
1931. gadā Nobile devās uz PSRS, kur iesaistījās padomju puscieto dirižabļu programmā. 1936. gadā viņš atgriezās Itālijā pasniedzēja darbā, bet 1939. gadā devās uz ASV, kur pasniedza aeronautiku Lūisa Universitātē Ilinoisā. 1942. gadā atgriezās itālijā, bet drīz pārcēlās uz Spāniju, kur sagaidīja Itālijas kapitulāciju Sabiedroto spēkiem 1943. gadā. Vēlākajos gados ievēlēts Itālijas Konstitucionālajā asamblejā kā neatkarīgais kandidāts no Itālijas Komunistiskās partijas. Strādājis kā pasniedzējs Neapoles Universitātē. Miris 1978. gadā 93 gadu vecumā.
Umberto Nobiles vārdā nosaukts krāteris uz Mēness un ledājs Antarktīdā.
Atsauces labot šo sadaļu
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Umberto Nobile |