Vestgotu Karaliste

Vestgotu karaliste bija ģermāņu vestgotu 418. gadā Gallijas dienvidrietumos nodibināta karaliste, ar pirmo centru Tulūzā.

5. gadsimta otrajā pusē Vestgotu karalistē bija iekļauta Pireneju pussalas lielākā daļa, kas kļuva par tās galveno teritoriju. 6. gadsimta sākumā Gallijas teritoriju iekaroja franki un vestgotu pārvaldībā palika tikai Pireneju pussala ar centru Toledo. Šis periods pazīstams kā "Toledo karaliste".

6.—7. gadsimtu laikā vestgotu pārvaldītā teritorija piedzīvoja uzplaukumu un ilgstošu miera periodu. Vestgoti spēja pakāpeniski samazināt kultūras atšķirības starp sevi un vietējiem iedzīvotājiem, tādējādi panākot iekšpolitisku stabilitāti. 589. gadā vestgotu karalis Rekareds no ariānisma pārgāja katoļticībā, tādējādi apvienojot valsts iedzīvotājus arī reliģiski.

Sagrāve

711. gadā, izmantojot situāciju, kad vestgotu valdnieks Roderiks cīnījās ar baskiem pussalas ziemeļos, pussalas dienvidos no Āfrikas iebruka 7000 vīru liels berberu karaspēks. Pēc Roderika nogalināšanas kaujā berberi bez lielas pretestības iekaroja visus pussalas dienvidus ieskaitot arī galvaspilsētu Toledo. 712. gadā musulmaņu iekarotājiem ieradās 18 000 vīru lieli papildspēki, tai skaitā liels daudzums arābu. 716. gadā musulmaņu kontrolē jau bija lielākā daļa pussalas un valsts iekarošana noslēdzās 720. gadā. Berberu kontrolē bija nonākusi visa Pireneju pussala, izņemot kalnainos reģionus pussalas ziemeļos un Astūrijas provinci, kur vietējais vestgotu vietvaldis Pelaijo spēja apvienoties ar baskiem un organizēt efektīvu pretestību iekarotājiem, liekot pamatus rekonkistai.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vestgotu Karaliste.

Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)