Tuvu kritiskajam

"Tuvu kritiskajam" ir amerikāņu rakstnieka Hala Klementa 1958. gadā zinātniskās fantastikas žanrā sarakstīts ilustrēts romāns. Sākotnēji tas 3 daļās tika publicēts žurnālā Astounding Science Fiction, izdots grāmatā 1964. gada jūlijā.

Tuvu kritiskajam
Autors(-i)	Hals Klements
Oriģinālais nosaukums	Close to Critical
Valsts	ASV
Valoda	angļu
Žanrs(-i)	zinātniskā fantastika
Izdevējs	Ballantine Books
Izdota	1964
Izdota latviski	1980
Tips	grāmata
Lappuses	190

Latviešu valodā grāmatu 1980. gadā izdevusi izdevniecība "Zinātne", kopā ar citu Hala Klementa romānu "Uguns cikls".

Vide

Planēta Tenebra, kas riņķo ap Altairu Ērgļa zvaigznājā, ir viena no Hala Klementa izdomātajām "elles pasaulēm". Tās masa ir 27 reizes lielāka nekā Zemei, planētas diametrs trīsreiz lielāks nekā Zemei (38 226 km), tai ir trīs reizes spēcīgāka gravitācija (brīvās krišanas paātrinājums uz Tenebras ir 29,43 m/s²), līdz ar to otrais kosmiskais ātrums, kas jāsasniedz, lai pārvarētu planētas gravitāciju, ir 33,558 kilometri sekundē. Diena uz šīs planētas ilgst gandrīz četras Zemes dienas. Atmosfēras blīvums pie planētas virsmas ir apmēram 322 kilogrami uz kubikmetru (uz Zemes jūras līmenī tas ir 1,2 kg). Taču lietus lāses nolaižas lēni pat pie Tenebras spēcīgās gravitācijas.

Tenebras atmosfēra sastāv no ūdens, kas stipri piesātināts ar skābekli un sēra oksīdiem. Temperatūra uz tās virsmas ir tuva kritiskajam ūdens punktam (temperatūra 374 °C, atmosfēras spiediens 217,755 atmosfēras jeb 22,1 megapaskāli (MPa)), nakts laikā tā sāk kondensēties šķidrā stāvoklī un nokrīt kā milzu lietuslāses (9 – 15 m diametrā).

Apgalvojums, ka lietus lāses nolaižas lēni, liek domāt, ka atmosfēras spiediens uz Tenebras ir nevis 218, bet 800 atmosfēras, jo tā varētu notikt tikai tad, ja planētas atmosfēras blīvums būtu nedaudz mazāks kā ūdens blīvums, pretējā gadījumā lietus lāses kristu kā meteori un padarītu dzīvības eksistenci uz Tenebras neiespējamu.

Taču dzīvība uz Tenebras pastāv. Lai gan Klements to skaidri nenorāda, Tenebras augi neizmanto fotosintēzi. Atmosfēras optiskais dziļums ir pārāk liels, lai planētas virsmu sasniegtu pietiekams Altaira gaismas daudzums. Fotosintēzes vietā Tenebras augi izmanto ķīmisko sintēzi, kuras pamatā ir sēra oksīdu transformācija. Šis process ir līdzīgs tam, ko izmanto augi, kas aug ap Zemes okeānu dibenā esošajām hidrotermālajām atverēm. Altaira bagātīgais ultravioletais starojums, kas sasniedz Tenebras atmosfēras augšējos slāņus, atjauno līdzsvaru starp dažādiem sēra oksīdiem.

Tā kā Tenebras atmosfērā ir liels sēra daudzums, planētas ezeri un nelielie okeāni ir piepildīti ar sērskābi.

Diennakts cikla laikā ezeru un okeānu līmenis ceļas un krītas (naktī nokrišņu dēļ, dienā ūdens iztvaikošanas dēļ). Nepārtraukta mainīga spiediena karstas sērskābes plūsma novājina planētas garozu, izraisot biežas zemestrīces un nelielas ainavas izmaiņas.

Divus gadu desmitus cilvēki ir novērojuši šo pasauli no kosmosa kuģa Vindemiatrix, kas riņķo ap Tenebru pa ģeosinhronu orbītu ar ciklu gandrīz 96 stundas.

Sižets

Pirms divdesmit gadiem pētnieki nosūtīja uz Tenebras virsmu daļēji autonomu robotu. Vairākus mēnešus tas veica teritorijas kartēšanu, augu un dzīvnieku novērošanu, līdz sastapa saprātīgu dzīvības formu. Radījums atgādināja milzīgu zvīņām klātu egles čiekuru ar četriem locekļu pāriem. Apakšējais no tiem tika izmantots, lai pārvietotos, nākamais, iespējams, netika lietots vispār, bet divi augšējie pāri pildīja roku funkcijas.

Iedzimtajam nemanot, robots tam sekoja, nozaga desmit tā olas un dažus akmens asmeņus, ko radījums bija izlicis lamatās, un pēc tam ar savu laupījumu devās tālāk prom no alām, kurās dzīvoja šie radījumi.

Sešpadsmit gadus vēlāk tenebrietis Niks atgriežas mazajā kalnu ielejas ciematā, kur viņš mitinās kopā ar saviem deviņiem brāļiem un māsām un robotu, kuru tagad sauc par Fedžinu (atsauce uz Čārlza Dikensa romāna "Olivers Tvists" personāžu). Niks ziņo biedriem, ka izpētot jaunu teritoriju, viņš pirmoreiz sastapis viņiem pašiem līdzīgus radījumus. Viņš bija palicis kopā ar tiem pietiekami ilgi, lai samērā labi iemācītos to valodu. Diemžēl, pieļāvis diplomātisku kļūdu sarunās ar svešo radījumu vadoni Ātro (Swift), kurš pieradis, ka viņam pakļaujas bez ierunām un viņa rīkojumus izpilda bez kavēšanās, viņš ir spiests atgriezties ciematā. Pastāv risks, ka Ātrais ar saviem karotājiem var ierasties un viņiem uzbrukt.

Niks, kam Fedžins norādījis doties atpakaļ, lai tas satiktos ar Ātro un panāktu mieru, nepagūst doties ceļā, jo Ātrais un viņa karotāji ierodas un uzbrūk ciematam. Lai cīnītos pret tiem, Niks un viņa biedri kā ieroci izmanto uguni, apmulsinot uzbrucējus. Lai izvairītos no turpmākas vardarbības, Fedžins dodas līdzi Ātrajam uz alu mītnēm, bet Niks ar saviem brāļiem un māsām gatavojas pamest ciematu, lai atrastu drošāku vietu, kur palikt.

Tikmēr kosmosa stacijā Vindemiatrix doktors Rekers (Helven Raeder), pašreizējā robota Fedžina balss, iesaistās sarunā ar Aminadabarli, vēstnieku no Dromas, planētas, kas riņķo ap zvaigzni Kasiopejas Etu (19,42 gaismas gadus no Saules, 21,92 gaismas gadus no Altaira), no kuras ieradies kopā ar savu dēlu Aminadorneldo. Dromieši līdzinās desmit pēdu gariem ūdriem ar pieciem pāriem locekļu, to balss tembrs ir daudz augstāks nekā cilvēkiem. Dromietis atgādina Rekeram par kaut ko, ko Rekers varētu izmantot, lai atrisinātu problēmu ar Fedžinu.

Cilvēki ir izveidojuši īpašu kosmosa kuģi — batiskafu, ar ko bija paredzēts nolaisties uz Tenebras virsmas un pēc tam atgriezties Vindemiatrix. Rekers piekrīt idejai par šī kuģa izmantošanu Fedžina glābšanai, lai aizvestu to prom no planētas. Pēc tam Niku, kā arī viņa brāļus un māsas varēs pārvietot kaut kur tālu, lai izvairītos no neizbēgamas Ātrā atriebības. Diemžēl Rekera plānu izjauc tas, ka Aminadorneldo un Īzija Riča (Easy Rich), padomnieka Riča divpadsmitgadīgā meita ir devušies ekskursijā pa batiskafu. Brīdī, kad viņi batiskafā ir divi vien, notiek tehniska kļūme, un batiskafs sāk virzīties pa trajektoriju, kas to novedīs uz Tenebras virsmas. Pie tam izrādās, ka Aminadorneldo, kaut gan augumā ir tikpat liels kā pieaudzis dromietis, īstenībā ir tikai četrus gadus vecs, kas atbilst septiņus gadus veca Zemes zēna attīstības līmenim.

Batiskafs veiksmīgi nolaižas uz Tenebras, bet glābšanas komanda atklāj, ka nedarbojas tā elektrolīzes iekārtas. Tās paredzētas, lai piepildītu īpašas šūnas — pludiņus — ar ūdeņradi, un kuģis varētu pacelties pietiekami augstu, lai Tenebras blīvās atmosfēras augšējos slāņos iedarbinātu raķešdzinējus. Izmisušais Rekers nolemj lūgt Niku un viņa biedrus atrast batiskafu un pēc viņa norādījumiem veikt elektrolīzes iekārtu remontu.

Taču Fedžinam izdodas pierunāt abas grupas strādāt kopā, tenebrieši atrod batiskafu un pēc Īzijas izdomāta plāna nevis remontē elektrolīzes iekārtas, bet piepilda pludiņus ar ūdeņradi, kas iegūts no medūzveida radījumiem, kas mitinās uz Tenebras.

Kritika

Žurnāla SF Impulse recenzents Toms Bordmens (Tom Boardman Jr.) atzinīgi novērtēja romānu par "iespaidīgo ieskatu un lasītāja ilgstošu turēšanu neziņā", atzīmējot, ka Klementa "pilnīgā meistarība" padarījusi vienkāršu situāciju par spraigu stāstu.

Džeimss Nikols (James Nicoll) 2017. gadā atzīmēja, ka "mūsdienu lasītāju var satraukt tas, ka Fedžins zog olas un izmanto bezpalīdzīgus radījumus, lai tie kalpotu par viņa spiegiem", taču atzinīgi novērtēja Klementa izvēli parādīt tenebriešus kā cilvēkus, pilnīgi izolējot tos no Tenebras kultūras, viņš arī uzslavēja Īzijas Ričas attēlojumu.