Meteorīts

Meteorīts ir nelielu izmēru Saules sistēmas mazais ķermenis, kas no starpplanētu telpas nokritis uz Zemes vai cita debess ķermeņa. Pētījumu dati liecina, ka meteorīti ir mazo planētu šķembas, kas veidojas to sadursmēs. Pēc minerālā un ķīmiskā sastāva izšķir akmens, dzelzs—akmens un dzelzs meteorītus.
Meteorīti rodas gadījumos, kad meteoroīdi nesadeg zemes atmosfērā, bet gan nonāk uz zemes. Par meteorītiem sauc arī asteroīdu šķembas, kas savulaik atradušās kādu lielu asteroīdu sastāvā. Asteroīdiem sašķeļoties kādas sadursmes dēļ, to šķembas izkliedējas kosmosā, no kā arī radušies meteorīti. Kad tas nonāk atmosfērā, gaisa pretestība nobremzē ķermeni un lielās berzes dēļ tas sāk izstarot gaismu, veidojot bolīdu — spilgtu meteoru jeb "krītošo zvaigzni". Nosaukums 'bolīds' attiecas uz ārpuszemes jeb starpplanētu ķermeni, kurš, saduroties ar Zemes atmosfēru, izstaro ārkārtīgi spilgtu, uguns bumbai līdzīgu gaismu. Galu galā tas ietriecas zemē kā meteorīts.

Meteorīta fragmenta attēlojums mūsdienu Namībijā.

Daudz plašāk zināms, ka meteorīts uz jebkādas debess ķermeņa virsmas ir dabisks objekts, kas ir nācis no kādas citas vietas telpā. Meteorīti ir atrasti uz Mēness, kā arī uz Marsa.

Meteorīti parasti tiek nosaukti vārdos, kur tie tiek atrasti, parasti tuvāko pilsētu vai ģeogrāfisko vietu nosaukumi tiek doti par meteorītu vārdiem. Gadījumos, kad daudz meteorītu tiek atrasti vienā vietā, to vārdiem var tikt pievienoti secīgi numuri vai burti (kā piemēram Allan Hills 84001 vai Dimmit(b)). Dažiem meteorītiem ir neformālas iesaukas: Sylacauga meteorīts tiek dažreiz saukts par "Hodža meteorītu" kā Ann Hodges.

Meteorīti tradicionāli tiek iedalīti trīs plašās kategorijās: akmens meteorīti ir ieži, kas galvenokārt sastāv no silikātu minerāliem, dzelzs meteorīti galvenokārt sastāv no metāliskās dzelzs un niķeļa, akmens-dzelzs meteorīti sastāv no liela daudzuma metāla un akmeņainas vielas. Modernas klasifikācijas sistēmas iedala meteorītus grupās pēc to struktūras, ķīmiskā un mineraloģiskā sastāva.

Krišanas parādībasLabot

Daudzi meteoroīdi sadalās, kad tie iekļūst Zemes atmosfērā. Taču no katriem 500 novērtētajiem meteorītiem, kuri ierindojas izmēros no 1 cm diametrā līdz basketbola bumbas lielumam vai lielākam un sasniedz katru gadu zemes virsmu, tikai 4 vai 6 tiek atgūti un ir zināmi tikai dabas zinātniekiem. Daži meteorīti ir pietiekoši lieli, lai izveidotu lielus kolīzijas krāterus. Vietā, kur tie ir nokrituši uz zemes, ir palikusi neliela bedre. Ir pat zināms, ka krītošie meteorīti ir izraisījuši bojājumus īpašumiem, dzīvesvietai un pat cilvēkiem.

Dzelzs meteorīta izveidots kolīzijas krāteris.

Ļoti lieli meteoroīdi ar nozīmīgu kosmisko ātrumu ir spējīgi satricināt zemi, atstājot aiz tā ļoti lielu kolīzijas krāteri. Krātera veids ir atkarīgs no meteoroīda lieluma, ķīmiskā sastāva, meteoroīdu sadalīšanās temperatūras un ienākošā leņķa triecienam pret zemi. Tādu sadursmju spēks ir spējīgs radīt ļoti lielus postījumus. Dzelzs meteoroīdi visbiežāk ir par cēloni ļoti lielo krāteru izveidošanā uz Zemes, jo tie daudz vieglāk ir spējīgi nebojāti izkļūt cauri Zemes atmosfērai. Piemēram, krāteri, kurus visticamāk ir izveidojuši dzelzs meteoroīdi, ir Barringer meteorīta krāteris, Odessa meteorīta krāteris, Wabas krāteris un Wolfa Creek krāteris: dzelzs meteorīti ir atrasti saistībā ar visiem šiem krāteriem. Turpretim pat relatīvi lieli akmeņi vai ledus gabali, kuri izskatās kā mazas komētas vai asteroīdi, triecoties Zemes atmosfērā ar miljons tonnu lielu spēku, tiek sagrauti atmosfērā un nav spējīgi veidot kolīzijas krāterus. Ļoti lieli akmens objekti, kura diametrs ir 100 metri vai vairāk un kuru svars ir 10 miljons tonnu vai vairāk, var sasniegt Zemes virsmu un izveidot milzīgu krāteri, bet tādi gadījumi ir ļoti reti. Ja gadās tādi notikumi, tad tādi meteorīti gaisā sadalās, neatstājot pāri nevienu pašu meteorītu. Pašu pirmo akmens meteorītu atrada kāda asociācija saistībā ar milzīgu kolīzijas krāteri — Marokweng krāteri Dienvidāfrikā 2006. gada maijā.

Ievērojami meteorītiLabot

Uz Zemes dažādos laikos ir nokrituši dažādi meteorīti radot dažādus postījumus. Kā pēdējo no tiem var minēt meteorītu, kas 2013. gada 15. februārī no rīta eksplodēja virs Čeļabinskas, Krievijā. Tas paliks ievērojams ar to, ka sprādzienā cieta vairāk kā 950 cilvēku.

Meteorīti LatvijāLabot

Latvijas teritorijā ir nokrituši kopumā četri meteorīti, visi 19. gadsimtā — Līksnas, Biržu, Neretas un Baldones meteorīts, no kuriem pirmais bija Līksnas (1820.), bet pēdējais — Baldones meteorīts (1890.).^[1] Visiem četriem bija aculiecinieki.^[2]

Mūsdienās nelieli fragmenti no visiem četriem Latvijas teritorijā nokritušajiem meteorītiem ir apskatāmi Latvijas Meteorītu muzejā Rīgā.^[2]