Turcijas bruņotie spēki

Turcijas bruņotie spēki (turku: Türk Silahlı Kuvvetleri, TSK) ar 1 054 750 karavīriem ir otra lielākā NATO armija (pēc ASV). 36 700 karavīru liels kontingents pašlaik ir izvietots arī Ziemeļkiprā.

Turcijas bruņotie spēki Türk Silahlı Kuvvetleri
Dibināšanas gads	1920. gada 3. maijā
Struktūra	Turcijas Sauszemes spēki Turcijas Jūras spēki Turcijas Gaisa spēki
Štābs	Ankara
Vadība
Virspavēlnieks	Redžeps Tajips Erdogans
Nacionālās Aizsardzības ministrs	Hulusi Akars
Ģenerālštāba priekšnieks	Jašars Gilers
Personālsastāvs
Karaklausības vecums	no 20 gadiem
Karaklausība	6 mēneši
Aktīvais sastāvs	425 000 (2021)
Rezerves sastāvs	200 000 (2020)
Izdevumi
Budžets	15,5 miljardi USD (2021)
Procenti no NKP	2,1% (2021)

Turcijas bruņoto spēku sastāvā ietilpst Turcijas sauszemes spēki, kara flote (arī flotes aviācija un flotes sauszemes spēki) un gaisa spēki (iekārtu skatīt rakstā Turcijas ģenerālštābs). Miera laikā Turcijas žandarmērija un krasta apsardze ir iekšlietu ministrijas pakļautībā, bet kara laikā — attiecīgi sauszemes spēku un jūras spēku pakļautībā.

Turcijas bruņoto spēku ģenerālštāba komandieris kopš 2008. gada 28. augusta ir ģenerālis Ilkers Bašbugs (İlker Başbuğ).

Turcijas bruņotajos spēkos pēc pievienošanās NATO (1952) uzsāktas, kā arī pabeigtas vairākas visaptverošas bruņoto spēku reformas un otrā restrukturizācijas kārta sākās 1980. gadu beigās.

ES vadošās amatpersonas uzskata, ka pievienojot Turcijas bruņotos spēkus ES Militārās sadarbības tīklam, ES kļūs par īstu globālu militāro pārspēku.

NATO amatpersonas ir paudušas pārliecību, ka mūsdienu Turcijas spēki ir ļoti labi sagatavoti un ar ļoti lielu pieredzi.

Vēsture

Turcijas Republikas dibināšana

Pēc Osmaņu impērijas sadalīšanas pēc Pirmā pasaules kara uz impērijas armijas pamatiem sāka veidoties jaunveidojamās Turcijas bruņotie spēki. Anatolijā Mustafa Kemala Ataturka vadībā pieaugošā turku nacionālisma kustība uzvarēja Turcijas neatkarības karā un lika pamatus jaunajai Turcijas Republikai, kas pārņēma tās teritorijā atlikušos Osmaņu impērijas spēkus savā pakļautībā.

Otrais pasaules karš

Līdz pat Otrā pasaules kara beigām Turcija bija neitrāla un centās ieturēt distanci gan no Ass valstīm, gan Sabiedrotajiem. Tomēr Otrajā Kairas konferencē (1943) Franklins Rūzvelts, Vinstons Čērčils un Ismets Inēnī vienojās par Turcijas iespējamo palīdzību Sabiedrotajiem un tika nolemts, ka Turcija, saglabājot neitralitātes statusu, bloķē Ass valstu naftas piegādes no Tuvajiem Austrumiem. Neskatoties uz to, ka Turcija tā arī faktiski nekaroja pret Ass valstīm, tās armija visu kara laiku bija mobilizēta un gatava iespējamam iebrukumam, jo Ass valstis bija iekarojušas Bulgāriju un Grieķiju, kas robežojas ar Turciju.

Aukstais karš

Turcijas bruņotie spēki 1950. gadā, ANO spēku sastāvā piedalījās Korejas karā un cieta 731 karavīra zaudējumu.

1952. gada 18. februārī Turcija kļuva par NATO dalībvalsti un uzsāka bruņoto spēku visaptverošu modernizācijas programmu.

1974. gada jūlijā Turcijas bruņotie spēki izmantoja militāru spēku, lai iejauktos Kipras apvērsumā, ko organizēja EOKA-B Nikosa Sampsona vadībā. Apvērsuma mērķis bija gāzt Kipras demokrātiski ievēlēto valsts prezidentu arhibīskapu Makariosu III un izveidot savienību ar Grieķiju. Apvērsumu atbalstīja Atēnās esošā Grieķu militārā hunta. Konflikts turpinājās līdz 1974. gada augustam un beidzās ar faktisku salas sadalīšanu starp Kipras turku kontrolēto Ziemeļkipru un grieķu kontrolēto dienvidu daļu. Turcijas bruņotie spēki joprojām tur Kiprā militārās vienības, jo nav atrasts politisks risinājums un starp abām kopienām bez militāra spēka klātbūtnes atkal varētu izcelties konflikts. 2004. gadā salā tika sarīkots referendums par Annana plānu, kura mērķis bija salas atkalapvienošana. Referendumā šo plānu atbalstīja Kipras turki, bet grieķi to noraidīja, jo tas piešķirtu turkiem pārāk lielu politisko varu, bet turki sastāda tikai 1/5 no salas iedzīvotājiem.

Modenizācija

1980. gadu laikā Turcijas bruņotajos spēkos tika īstenotas vērienīgas modernizācijas programmas, kuras turpinās arī mūsdienās. Turcijas mērķis ir nodrošināt savu armiju ar vietēji ražotu militāro tehniku un aprīkojumu, izveidojot pašpietiekamu un pilnībā neatkarīgu aizsardzības sistēmu.

Nozares

Turcijas bruņotie spēki sastāv no piecām nozarēm.

Sauszemes spēki

Turcijas Sauszemes spēki ir viena no lielākajām pasaules pastāvīgajām armijām un tas ir otrais lielākais NATO karaspēks. Turcijas Sauszemes spēki var īsā laikā militārā operācijā iesaistīt 50.000 kareivjus. Sauszemes spēki ir spējīgi veikt armijas iebrukumu no gaisa vienlaicīgi ar gandrīz sešiem bataljoniem gan naktī, gan dienā.

Gaisa spēki

Turcijas Gaisa spēki ir vieni no vecākajiem gaisa spēkiem pasaulē un to rīcībā ir viena no lielākajām NATO gaisa spēku flotēm. Tiem ir gara vēsture un Turcijas Gaisa spēkos ir dienējuši vairāki slaveni aviācijas pionieri, tai skaitā Sabiha Gēkčena, kas bija pirmā sieviete, kas dienējusi par militāro pilotu. Ar Turcijas Gaisa spēku degvielas uzpildes piegādi gaisā, šie gaisa spēki ir spējīgi piedalīties starptautiskās operācijās jebkurā kontinentā un, nenosēžoties, atgriezties savā bāzē.

Jūras spēki

Vidusjūrā Turcijas jūras spēki vēsturiski ir bijusi viena no lielākajām varām. Ar flotes degvielas uzpildes piegādi Turcijas jūras spēki var piedalīties starptautiskās operācijās un mācībās jebkurā lielākā jūrā vai okeānā pasaulē. Jūras spēku zemūdenes var bez izcelšanās veikt līdz pat 15.000 jūras jūdzes un atgriezties savās bāzēs.

Žandarmērija

Turcijas Žandarmērija ir bruņotie spēki, kas nodrošina tiesībsargājošas funkcijas mazapdzīvotos Turcijas rajonos, kur nav pastāvīgas policijas vienības.

Krasta apsardze

Turcijas Krasta apsardze ir bruņotie spēki, kas nodrošina tiesībsargājošas un ūdens drošības funkcijas Turcijas teritoriālajos ūdeņos.

Bruņoto spēku ietekme valsts politikā

Pēc tam, kad pēc Neatkarības kara Mustafa Kemals Ataturks izveidoja pamatus jaunajai Turcijas Republikai (1923), Turcijas bruņotie spēki par vienu no tās galvenajiem uzdevumiem uzskata Kemalisma ideju aizsardzību, neskatoties uz to, ka Ataturks uzskatīja, ka militārismam un politikai jābūt šķirtiem. Kemalisms ir valsts oficiālā ideoloģija un bruņotajiem spēkiem joprojām ir liela ietekme valsts politikā, it īpaši tādos jautājumos kā nacionālā drošība.

Turcijas vēsturē ir bijuši vairāki gadījumi, kad bruņotie spēki tieši iejaucas valsts politiskajā dzīvē. Vairākos gadījumos militāristi pilnībā pārņēmuši valsts pārvaldi savā tiešā kontrolē ar valsts apvērsumu: 1960., 1971. un 1980. gadā. Savukārt, 1997. gadā militāristi panāca pro-islāmiskā premjera Nedžmettina Erbakana nomaiņu.

2007. gada 27. aprīlī, pirms 4. novembra prezidenta vēlēšanām, atbildot uz Abdullaha Gila pro-islāmiskajiem uzskatiem, bruņoto spēku vadība izplatīja oficiālu paziņojumu par tās pretējo nostāju. Paziņojumā militāristi uzsvēra, ka jautājumos, kas skar sekulārismu, bruņotie spēki iejauksies politikā un brīdināja, ka gadījumā, kad tiks apdraudēti konstitūcijā noteiktie sekulārisma principi, bruņotie spēki ir gatavi darīt visu, lai novērstu šo principu neievērošanu. Tās paziņojumā tika uzsvērts: "Turcijas bruņotie spēki vienmēr ievēro tai ar likumu uzlikto pienākumu aizsargāt nelokāmos Turcijas Republikas pamata principus. Šie lojalitātes principi ir negrozāmi."

Skatīt arī

• Turcijas ģenerālštābs
• Turcijas bruņoto spēku komandieru saraksts

Ārējās saites

• Oficiālā mājaslapa (turciski)