Skotijas Karaliste

Skotijas Karaliste, līdz 1286. gadam saukta par Albas Karalisti (skotu gēlu: Rìoghachd na h-Alba), bija skotu karaļvalsts Lielbritānijas salas ziemeļos, kas pastāvēja no 843. līdz 1707. gadam, kad pēc tās pievienošanas Anglijas Karalistei izveidojās Lielbritānijas Karaliste. To pārvaldīja vairākām dinastijām piederīgi Skotijas karaļi.

Kinrick o Scotland Skotijas Karaliste [[Nortambrija|←]]   [[Strečlaidas Karaliste|←]] 843 – 1707 [[Lielbritānijas Karaliste|→]] Karogs Devīze "In my defens God me defend" (skotu val.) Location of Skotijas Karalistes Skotijas karaļvalsts 11. gadsimtā Pārvaldes centrs Skuna (ap 843—1452) Edinburga (pēc 1452) Valoda(s) Skotu valoda (no 13. gadsimta), Angļu valoda (950–1707), Skotu gēlu valoda (no 12. gadsimta) Reliģija Romas Katoļu baznīca (līdz 1560), Skotijas Baznīca (episkopālisms, presbiterānisms) Valdība Unitāra parlamentāra Konstitucionālā monarhija Skotijas karaļu uzskaitījums  - 843–858 (pirmais) Kenets I  - 1702–1707 (pēdējais) Anna Stjuarte Likumdevējs Parlaments Vēsturiskais laikmets Viduslaiki, Jaunie laiki  - Dibināta 843  - Likvidēta 1707 Platība  - 1700 78 778 km² Iedzīvotāju skaits  - 1700. gadā 1 250 000       Blīvums 15,9 /km²

Vēsture

Par Skotijas valsts izveidotāju uzskata Kenetu Makalpinu (Coinneach mac Ailpein, 810—858), kam vikingu laiku sākumā 843. gadā izdevās kļūt par piktu ķēniņu. Karaļu kronēšanas vieta un pirmā valsts galvaspilsēta līdz apmēram 1070. gadam bija Skone, tad līdz apmēram 1440. gadam Danfermlina, vēlāk Edinburga. Albas karalis Dāvids I 12. gadsimta vidū kļuva par Anglijas karaļa Henrija II Plantageneta sabiedroto. 1263. gadā karalis Aleksandrs III Dankelds atvairīja Norvēģijas karaļa Hākona IV iebrukumu, kura valdījumā tolaik bija salas Skotijas rietumu piekrastē. 1266. gadā Norvēģijas karalis Magnuss V atdeva Skotijai Hebridu salas un Menas salu.

Anglijas karalis Edvards I 1296. gadā centās pilnīgi pakļaut Skotiju un tika iesaukts par "Skotu veseri" (Hammer of the Scots). Pirmais Skotijas neatkarības karš ilga līdz 1357. gadam, kura laikā Roberts Brūss cīnījās pret Anglijas karali un viņa sabiedrotajiem. 1309. gadā Roberts Brūss Sentendrūsā sasauca Skotijas parlamentu. 1314. gada 24. jūnijā notika Bannokbernes kauja, kurā skoti smagi sakāva angļus Edvarda II vadībā un nodrošināja Skotijas Karalistes eksistenci. Pēc šīs uzvaras skoti sāka uzbrukumus Ziemeļanglijas teritorijā. 1324. gadā pāvests Jānis XXII atzina Robertu Brūsu par Skotijas karali, bet 1328. gadā tika noslēgts miera līgums ar Angliju.

Literatūra

• Ash-Irisarri, Kate. "Scotland and Anglo-Scottish Border Writing." Medieval Historical Writing: Britain and Ireland, 500–1500 (2019): 225–243. online
• Brown, Keith M. Kingdom Or Province?: Scotland and the Regal Union 1603–1715 (Macmillan International Higher Education, 1992).
• Lang, Andrew. The History of Scotland – Volume 4: From the massacre of Glencoe to the end of Jacobitism (Jazzybee Verlag, 2016).
• Macinnes, Allan I. A history of Scotland (Bloomsbury, 2018).
• Moffat, Alistair. The Faded Map: The Lost Kingdoms of Scotland (Birlinn, 2011).
• Oram, Richard. "'The worst disaster suffered by the people of Scotland in recorded history': climate change, dearth and pathogens in the long 14th century." Proceedings of the Society of Antiquaries of Scotland Vol. 144. (2015). online
• Reid, Norman. "The kingless kingdom: the Scottish guardianships of 1286–1306." Scottish Historical Review 61.172 (1982): 105–129.
• Taylor, Alice. The shape of the state in medieval Scotland, 1124–1290 (Oxford University Press, 2016).
• Whatley, Christopher A. "The Union of 1707." in Modern Scottish History: Volume 1: The Transformation of Scotland, 1707–1850 (2022).
• Wormald, Jenny, ed. Scotland: a history (Oxford University Press, 2011).