Soprāns
(Pāradresēts no Soprāns (balss))
| Vokālās balss tipi |
|
| Soprāns |
| Mecosoprāns |
| Alts |
| Kontralts |
| Kontrtenors |
| Tenors |
| Baritons |
| Bassbaritons |
| Bass |
Soprāns (itāļu: soprano) ir augstākais cilvēka balss tips. Lielākoties soprāns tiek saistīts ar sievietes dziedājumu, taču pastāv arī zēnu soprāns (līdz balss lūzumam), retāk arī vīriešu kastrātu dziedājums, vai vīriešu falsets, kas iekļaujas soprāna balss diapazonā. Renesanses un baroka laikmeta mūzikā soprāns tiek apzīmēts arī kā diskants.[1] Soprāna balss diapazona robežas ir no Do pirmās oktāvas līdz Fa trešajai oktāvai. Četru balsu pamatsistēmā (soprāns, alts, tenors, bass) soprāns tiek klasificēta kā pirmā balss.[2]
Operā soprāns, atkarībā no balss tesitūras, tembra, skaļuma, kā arī izpildāmās lomas rakstura, tiek iedalīts sekojošās kategorijās[3]:
- Soprāns — vispārējs apzīmējums.
- Kolaratūrsoprāns — soprāna paveids, kam raksturīgs kustīgums, veiklība fioritūrās un pasāžās, kā arī tembra dzidrums un brīvs skanējums augšējā reģistrā.
- Liriskais soprāns — soprāna paveids, kam raksturīgs maigs tembrs un elastīgums.
- Dramatiskais soprāns — soprāna paveids, kam iezīmīgs spēcīgs skanējums visa diapazona apjomā.
- Kontrsoprāns
Zināmākās operu ārijas soprānam
labot šo sadaļu- Norma (V. Bellīni "Norma")
- Mihaela (Ž. Bizē "Karmena")
- Jaroslavna (A. Borodina "Kņazs Igors")
- Izolde (R. Vāgnera "Tristans un Izolde")
- Zīglinde (R. Vāgnera "Valkīra")
- Elza (R. Vāgnera "Loengrīns")
- Violeta (Dž. Verdi "Traviata")
- Dezdemona (Dž. Verdi "Otello")
- Aīda (Dž. Verdi "Aīda")
- Lēdija Makbeta (Dž. Verdi "Makbets")
- Leonora (Dž. Verdi "Trubadūrs")
- Kleopatra (G. F. Hendeļa "Jūlijs Cēzars Ēģiptē")
- Ludmila (M. Gļinkas "Ruslans un Ludmila")
- Margarita (Š. Guno "Fausts")
- Džuljeta (Š. Guno "Romeo un Džuljeta")
- Nāriņa (A. Dvoržāka "Nāriņa")
- Anna Boleina (G. Doniceti "Anna Boleina")
- Lučija (G. Doniceti "Lučija di Lammermūra")
- Marija Stjuarte (G. Doniceti "Marija Stjuarte")
- Suzanna (V. A. Mocarta "Figaro kāzas")
- Nakts ķēniņiene (V. A. Mocarta "Burvju flauta")
- Manona (Dž. Pučīni "Manona Lesko")
- Mimī (Dž. Pučīni "Bohēma")
- Toska (Dž. Pučīni "Toska")
- Turandota (Dž. Pučīni "Turandota")
- Sniegbaltīte (N. Rimska-Korsakova "Sniegbaltīte")
- Marfa (N. Rimska-Korsakova "Cara līgava")
- Tamāra (A. Rubinšteina "Demons")
- Tatjana (P. Čaikovska "Jevgēņijs Oņegins")
- Jolanta (P. Čaikovska "Jolanta")
- Līza (P. Čaikovska "Pīķa dāma")
- Salomeja (R. Štrausa "Salomeja")
- Elektra (R. Štrausa "Elektra")
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Ludvigs A. Kărklinš, Ludvigs Kārkliņš. Mūzikas leksikons. Rı̄ga : Zvaigzne, 1990. 336. lpp. ISBN 978-5-405-00266-8.
- ↑ James A. Stark. Bel Canto: a history of vocal pedagogy (repr izd.). Toronto : Univ. of Toronto Press, 2008. ISBN 978-0-8020-8614-3.
- ↑ Arnold Elvin Aronson, Diane M. Bless. Clinical voice disorders (4. ed izd.). New York Stuttgart : Thieme, 2009. ISBN 978-1-58890-662-5.
 | Šis ar mūziku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |