Seleiks I Nikators

Seleiks I Nikators (sengrieķu: Σέλευκος Α΄ Νικάτωρ; dzimis ap 358. gadu p.m.ē., miris 281. gadā p.m.ē.) bija viens no ietekmīgākajiem ģenerāļiem Maķedonijas Aleksandra Lielā karaspēkā, kas pēc viņa nāves kļuva par Aleksandra iekarotās Babilonijas valdnieku. Vēlāk iekarojumus paplašināja un cīņās ar citiem bijušajiem Aleksandra karaspēka ģenerāļiem izveidoja plašu valsti Āzijā un Tuvajos Austrumos - Seleikīdu impēriju.

Seleiks Nikators Σέλευκος Α΄ Νικάτωρ
Seleika Nikatora statujas romiešu kopija no Herkulānas pilsētas
Babilonijas satraps, Seleikīdu impērijas valdnieks
Amatā 306. gads p.m.ē. — 281. gads p.m.ē.
Pēctecis	Antiohs I Soters
Dzimšanas dati	358. gadā p.m.ē. Maķedonija
Miršanas dati	281. gadā p.m.ē. Trāķija
Dzīvesbiedrs(-e)	Sogdianas Apama Sīrijas Stratonīke
Reliģija	pagānisms

Biogrāfija

Seleiks Nikators bija dzimis dižciltīgā maķedoniešu ģimenē. Viņa tēva vārds bija Antiohs kurā vārdā vēlāk tika nosaukta Seleikīdu impērijas galvaspilsēta. Pusaudža gados Seleiks tika izraudzīts par vienu no Maķedonijas valdnieka Filipa II pāžiem tādējādi garantējot viņam turpmāko dzīvi valdnieka galmā un sekojošu dienestu armijā. 334. gada pavasarī Seleiks piebiedrojās Maķedonija Aleksandra karagājienam Āzijā. Karagājiena laikā pakāpeniski ieguva aizvien lielāku slavu un ietekmi. Indijas kampaņas sākumā 327. gadā Seleiks jau komandēja elites kājnieku vienību. Karagājiena laikā sastapa savu nākamo sievu, persiešu princesi Apamu, kura devās viņam līdzi kā mīļākā. Oficiāli, greznā ceremonijā, salaulājās tikai pēc karagājiena noslēguma 324. gadā Sūzās.

Pēc Maķedonijas Aleksandra nāves Babilonā 323. gadā par viņa milzīgās valsts reģentu kļuva viens no viņa ģenerāļiem Perdiks. Lai vieglāk pārvaldītu plašās teritorijas par provinču vietvalžiem (satrapiem) tika iecelti citi Aleksandra armijas ģenerāļi. Seleiks tika iecelts par armijas kavalērijas vienību komandieri, kas padarīja viņu arī par faktisko visas armijas komandieri. 321. gadā sākās pirmais karš starp Aleksandra armijas ģenerāļiem, kura rezultātā tika nogalināts Perdiks, un Seleiks kļuva par impērijas bagātākās provinces Babilonijas valdnieku.

319. gadā sākās otrais Aleksandra armijas ģenerāļu savstarpējais karš. Tobrīd Seleika rīcībā bija ļoti maz karavīru un viņš nespēja aizsargāt savu provinci no iekarošanas. Turpmākajos pāris gados Seleiks meklēja atbalstu pie citu provinču valdniekiem vienlaikus bēguļodams no daudzajiem ienaidniekiem, kas vēlējās viņa nāvi. 315. gadā Seleiks ar 50 vīru lielu jātnieku vienību ieradās Ēģiptē. Pēc ierašanās Ēģiptē, Seleiks kopā ar Ēģiptes vietvaldi Ptolemaju sāka veidot koalīciju pret Antigonu - citu bijušo Aleksandra ģenerāli, kas tobrīd pārvaldīja plašas teritorijas Mazāzijā un Tuvajos Austrumos, tostarp arī Babilonijā. Pēc tam kad Antigons noraidīja koalīcijas prasību ļaut Seleikam atgriezties Babilonā sākās trešais karš starp Aleksandra armijas ģenerāļiem. Seleiks sākotnēji bija admirālis Ptolemaja armijā, bet vēlāk Ptolemajs piešķīra viņam 800 kājniekus un 200 jātniekus, lai Seleiks mēģinātu atgriezties Babilonā. Pa ceļam Seleiks spēja rekrutēt vēl karavīrus un ierodoties Babilonā viņa rīcībā jau bija ap 3000 vīru. Seleiks spēja pēkšņā triecienā ieņemt Babilonu un šis brīdis arī tiek uzskatīts par Seleikīdu impērijas rašānās laiku.

Tomēr 311. gadā Seleika senais ienaidnieks Antigons uzsāka ļoti smagu un nežēlīgu karu ar Seleiku. Šī kara norise ir ļoti nepilnīgi un maz dokumentēta tomēr ir zināms, ka izšķirošajā kaujā Seleiks spēja sakaut Antigonu un starp abām pusēm iestājās nosacīts pamiers. Deviņu gadu laikā (311.-302.g. p.m.ē.) Seleiks spēja pakļaut savai varai bijušās Aleksandra impērijas austrumu teritorijas līdz pat Sirdarjai un Indas upes ielejai. 307. vai 305. gadā Tigras upes krastā tika uzbūvēta jauna pilsēta Seleikija, kas kļuva par jaunās impērijas galvaspilsētu un drīz vien aizēnoja seno Babilonu.

308. gadā atjaunojās pret Antigonu vērstās koalīcijas darbība un sākās ceturtais Aleksandra armijas ģenerāļu karš. Antigons krita Ipsas kaujā un Sīrija tika pievienota Seleikīdu impērijai. 281. gadā Seleiks sakāva savu līdzšinējo sabiedroto Trāķijas un Mazāzijas valdienu Līsimahu, kurš pēc sava dēla noslepkavošanas bija kļuvis ļoti nepopulārs. Pēc Līsimaha nogalināšanas kaujā Seleiks kļuva par visas Mazāzijas pussalas un Trāķijas valdnieku. Tā kā pirms dažiem gadiem bija miris arī Ptolemajs tad Seleiks kļuva par pēdējo vēl dzīvo Aleksandra Lielā armijas ģenerāli un laikabiedru, kas bija spējis apvienot visus Aleksandra iekarojumus, izņemot Ēģipti.

Savas dzīves pēdējos gados redzot, ka viņa dēls Antiohs ir kaislīgi iemīlējies viņa jaunajā sievā Sīrijas Stratonīkē, atļāva abiem salaulāties, lai glābtu dēlu no iespējamas pašnāvības bezcerīgas mīlestības dēļ. Pēc tam iecēla Antiohu par impērijas austrumu provinču valdnieku un pats pievērsās rietumiem. Vēlējās iekarot gan savu dzimto Maķedoniju, gan arī pārējo Grieķijas teritoriju, tomēr tika nogalināts jau neilgi pēc ierašanās Trāķijā 281. gadā p.m.ē.

Viņa dēls Antiohs kļuva par jauno impērijas valdnieku un turpmākajos gados tika izveidots Seleika personības kults. Viņš tika pielūgts visā impērijas teritorijā kā dieva dēls, Apolona pēctecis.

Izmantotā literatūra

• Grainger, John D. Seleukos Nikator: Constructing a Hellenistic Kingdom. New York: Routledge, 1990
• A. B. Bosworth (2005). The Legacy of Alexander. Oxford University Press.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Seleiks I Nikators.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)