Romis Bēms

Romis Bēms (dzimis 1927. gada 14. jūnijā Rīgā, miris 1993. gada 31. martā Rīgā) bija Latvijas gleznotājs un mākslas zinātnieks.

Romis Bēms
Pilnais vārds	Romis Bēms
Dzimis	1927. gada 14. jūnijā Rīga, Latvija
Miris	1993. gada 31. martā (65 gadu vecumā) Rīga, Latvija
Nozares	glezniecība, mākslas zinātne

Biogrāfija

Romis Bēms dzimis 1927. gada 14. jūnijā Rīgā kalpotāju ģimenē. Māksliniecisko izglītību ieguvis, mācoties Talsu valsts vidusskolā pie Jēkaba Spriņģa un Žaņa Sūniņa. Vēlāk, 1952. gadā beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, bet 1958. gadā — Ļeņingradas Iļjas Repina Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūta Mākslas vēstures un teorijas fakultāti ar diplomdarbu "Teodora Ūdera daiļrade" pie vadītājas A. Neselštrausas. Šajā mācību iestādē 1973. gadā mākslinieks ieguvis mākslas zinātņu kandidāta grādu ar darbu "Mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu attīstība latviešu padomju akvareļglezniecībā" pie vadītājas S. Kokorevičas. Bijis Rīgas 6. vidusskolas zīmēšanas un mākslas vēstures skolotājs (1953-1961), Latvijas PSR Skolotāju kavalifikācijas celšanas institūta Mākslas vēstures kabineta vadītājs (1957-1961), kā arī līdz mūža beigām vadījis māsklas vēstures kursu Latvijas Mākslas akadēmijā kā pedagogs (no 1961), docents (1975), profesors (1989). 1961. gadā kļuvis Mākslinieku savienības biedrs. Veicis daudzus sabiedrisku pienākumus. Ieguvis LPSR Kultūras ministrijas 2. prēmiju (1981), PSRS Mākslinieku savienības diplomu un prēmiju (1986), Mākslinieku savienības diplomu un medaļu par gada labāko jaunrades sniegumu (1985). Miris 1993. gada 31. martā Rīgā, apbedīts Rīgas Meža kapos.

Mākslinieciskā darbība

Strādājis akvareļa glezniecībā, galvenokārt pievēršoties ainavas žanram, īpaši marīnām — ūdeņiem, jūru, zvejnieku lomu un darbarīku saistītiem motīviem, kā arī vēsturiskajam žanram. Darbos jūtamas kā emocionāli tvertas, viegli plūstošas impresijas, tā arī racionāls, stingri ģeometrizēts lakonisms.

Darbība mākslas zinātnē

Tajā strādājis no 1956. gada, publicējot vairāk kā 200 rakstus periodikā, sastādot katologus, metodiskos materiālus. Popularizējis mākslu radio un televīzijas pārraidēs. Sarakstījis grāmatas: "Alberts Kronenbergs" (1961), "Jānis Liepiņš" (1964), "Apceres par Latvijas mākslu simt gados. 18. gs. beigas — 19.gs. beigas" (1984), publicējis rakstus krājumos "latviešu tēlotāja māksla" (1957, 1958, 1960, 1968, 1975, 1977, 1978), kā arī sastādījis albumus par akvareļglezniecību un piedalījies "Latvijas PSR Mazās enciklopēdijas" veidošanā.

Izstādes

Izstādēs sācis piedalīties 1956. gadā un turpinājis aktīvi tajās piedalīties kā Latvijā, tā arī ārzemēs. Personālizstādes noritējušas: Madonā (1964), Ļvivā (1971, kopā ar Borisu Bērziņu un Aleksandru Dembo), Rīgā (1980, 1987, 1992), Maskavā (1989).

Izmantotā literatūra

• Red. Vilsons, A. Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1995. 239 lpp.

Ārējās saites

• Biogrāfija un māksl. darbība
• Darbi