Renesanses literatūra

Renesanses literatūra apzīmē literatūru, kas radusies Eiropā renesanses laikmetā no 14. gadsimta beigām (Itālijas renesanse) līdz 16. gadsimta beigām un 17. gadsimta sākumam. Renesanses literatūras aizsākumi meklējami Itālijā, kur 14. gadsimtā darbojās tādi rakstnieki kā Frančesko Petrarka, Dante Aligjēri un Džovanni Bokačo. Iespējams, būtiskākā renesanses literatūras iezīme — daudzi nozīmīgi renesanses darbi rakstīti nacionālajās valodās, lai gan vēl joprojām daudzi darbi tapuši arī viduslaikos dominējušajā latīņu valodā (piemēram, Roterdamas Erasma darbi u.c.). Tautas valodā rakstītā literatūra savukārt veicināja lasītāju loka paplašināšanos, plašāku slāņu izglītību (te liela nozīme arī reformācijai un kontrreformācijai 16. gadsimtā) un arī straujāku renesanses ideju izplatību.

Renesanses literatūrā zināmā mērā tika atdzīvinātas antīkās literatūras tradīcijas.

Par nozīmīgākajiem renesanses autoriem tiek uzskatīti Petrarka, Dante, Bokačo, Nikolo Makjavelli, Baldasāre Kastiljone Itālijā, Roterdamas Erasms Nīderlandē, Mišels de Monteņs, Fransuā Rablē Francijā, Lope de Vega, Pedro Kalderons de la Barka, Migels de Servantess Spānijā, Luišs di Kamoinšs Portugālē, Tomass Mors, Edmunds Spensers, Filips Sidnijs, Bens Džonsons, Kristofers Mārlovs, Viljams Šekspīrs Lielbritānijā.