Raundas scinks
Raundas scinks jeb Telfēra scinks (Leiolopisma telfairii) ir scinku dzimtas ķirzaka, kas endēma Maurīcijai. Vienīgā populācija izdzīvojusi nelielajā Raundas saliņā.
| Raundas scinks Leiolopisma telfairii, (Desjardin, 1831) | |
|---|---|
 Raundas salas scinks | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Rāpuļi (Reptilia) |
| Kārta | Zvīņrāpuļi (Squamata) |
| Apakškārta | Ķirzakas (Lacertilia) |
| Infrakārta | Scinkveidīgie (Scincomorpha) |
| Dzimta | Scinki (Scincidae) |
| Ģints | Leiolopisma |
| Suga | Raundas salas scinks (Leiolopisma telfairii) |
| Sinonīmi | |
| |
 Raundas scinks Vikikrātuvē | |
Sugas latīniskais nosaukums ir par godu īru izcelsmes botāniķim Čārlzam Telfēram (1778—1833), kas Maurīcijā un Reinjonā izveidoja botāniskos dārzus, kā arī iestājās par dzīves apstākļu uzlabošanu un izglītības ieviešanu vergu starpā.[2]
Izskats
labot šo sadaļu
Garums no 30—40 cm.[3] Īsās, bet spēcīgās kājas piemērotas bedru kašņāšanai un rakšanai. Šādi grāmatā "Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži" Raundas scinku apraksta Džeralds Darels:
"Scinki bija skaistas ķirzakas ar smagnēju, stūrainu ķermeni, īsām kājām un garu asti... Āda ķirzakām bija tīkamā brūnā vai pelēkā krāsā, taču, kad uz tās noteiktā leņķī atmirdzēja saules stari, gludās zvīņas kā skaista mozaīka pēkšņi iezalgojās violetā, zaļā, koši zilā un zeltainā tonī, gluži kā varavīkšņaina eļļas kārtiņa ceļa grambā satecējušā peļķē".
Barība un uzvedība
labot šo sadaļuVisēdāji, pārtiek no sēklām, augļiem, kukaiņiem un mazākām ķirzakām. Nav svešs kanibālisms, kad pieaugušie scinki nogalina un apēd jaunākos sugasbrāļus. To izturēšanos Darels pielīdzināja piejaucētu mājdzīvnieku uzvedībai: "Viņi droši nāca mums klāt un, it kā būtu nebrīvē dzimuši, rausās klēpī un ņēma tieši no rokas treknus, melnus prusakus un sulīgus banānu gabaliņus tik droši, ka mēs patiesi jutāmies glaimoti".
Aktīvi augu diennakti, atpūšoties vienīgi dienas karstākajā laikā. Vairošanās sezonā mitrā, smilšainā augsnē izdēj duci vai vairāk mīkstčaulainu olu, kuru inkubācijas periods ilgst divus mēnešus. Pēc izšķilšanās jaunās ķirzaciņas ir vārīgas, miniatūras savu vecāku kopijas.[4]
Aizsardzība
labot šo sadaļu
Pirms kolonizācijas Telfera scinks bija izplatīts gan Maurīcijā, gan tai pieguļošājās saliņās. Ievazāto dzīvnieku — kazu, žurku un trušu un citu invazīvo sugu postošās darbības rezultātā līdz 19. gadsimta vidum tas saglabājās vairs tikai nomaļajā Raundas salā. 1976. gadā salu apmeklēja Džeralds Darels. Tika sagūstīti vairāki sugas pārstāvji un Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības tresta vadībā uzsākta veiksmīga scinku pavairošanas programma nebrīvē. Saliņu atbrīvoja no kazām un trušiem, kas ļāva sugai pamazām atgūties. 2011. gadā veiktie pētījumi liecināja, ka 25 gadus pēc trušu izskaušanas scinku skaits Raundā pieaudzis no 4500 īpatņiem līdz vairāk nekā 44000.
2007. gadā no Raundas 260 Telfēra scinkus pārveda uz Egretu Maurīcijas dienvidaustrumu piekrastē, 250 — netālo Ganerskveinu, palielinot sugas izplatības areālu par 40%. Pirms ķirzaku reintrodukcijas abas saliņas tika atbrīvotas no vairākām invazīvajām sugām, tādējādi panākot vairoties spējīgu populāciju izveidošanu.[3]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ The Reptile Database
- ↑ Mauritius. Rodrigues. Réunion. Alexandra Richards. ISBN 978 1 84162 410 5, page 153
- ↑ 3,0 3,1 The Native Plants and Animals of Mauritius. The Mauritian Wildlife Foundation. ISBN 98-999493802-5, page 15
- ↑ «Wildscreen Arkive». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. februārī. Skatīts: 2015. gada 31. decembrī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Raundas salas scinks |