Vikipēdija

Rūsganā brūnzobe

Rūsganā brūnzobe (Hydnellum ferrugineum) ir Latvijā vidēji bieži sastopama vidēja lieluma brūnzobju ģints sēne, kuras augļķermeņi nav ēdami.[1] Sēnei jaunībā slapjā laikā raksturīga gutācija jeb šķidruma izdalīšana, kas labi redzama kā sarkani pilieni uz gaišā augļķermeņa.[2]

Rūsganā brūnzobe
Hydnellum ferrugineum
Rūsganā brūnzobe
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaKārpsēņu rinda (Thelephorales)
DzimtaBankeru dzimta (Bankeraceae)
ĢintsBrūnzobju ģints (Hydnellum)
SugaRūsganā brūnzobe (H. ferrugineum)
Rūsganā brūnzobe Vikikrātuvē
Vecumā rūsganā brūnzobe kļūst tumša
Jaunas sēnes apakšdaļa
Vidū jau nobrūnējis eksemplārs (Meksika)
Lēni augošās brūnzobes arī lēni bojājas, un šāda tumša sēne var būt vairākus mēnešus veca

Taksonomija

labot šo sadaļu

Pirmais šo sugu zinātniski aprakstīja Eliass Magnuss Frīss, kurš 1815. gadā to nosauca par Hydnum ferrugineum. Tās pašreizējo binominālo nosaukumu tai piešķīra Peters Karstens, 1879. gadā to pārceļot uz pašreizējo ģinti Hydnellum.[3]

1964. gadā kanādiešu mikologs Kenets Harisons aprakstīja Ziemeļamerikā pie priedēm augošu līdzīgu sēni, ko nosauca par Hydnellum pineticola,[4] bet datubāze Index Fungorum to uzskata par rūsganās brūnzobes sinonīmu.[5] Šādi strīdi starp Ziemeļamerikas un Eiropas mikologiem par to, vai kāda suga ir Amerikai endēma jeb vai ir Eirāzijā izplatītas sugas vietējā forma, ir visai bieži un maz saistīti ar mikoloģiju kā tādu. Kopš 21. gadsimta sākuma tos pamazām izšķir ģenētiskie pētījumi.

Sugas epitets ferrugineum latīņu valodā nozīmē "rūsas krāsā",[6] kas devis latviešu valodas zinātnisko nosaukumu.

Apraksts

labot šo sadaļu
  • Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, adateņu sēnes. Reizēm saauguši kopā vai iekļāvuši apkārtējo augu daļas.
  • Cepurīte: Jaunu sēņu cepurītes baltas vai sārtas, viegli izliektas vai spilvenveida, grubuļotas, samtainas, mitrā laikā ar sarkaniem šķidruma pilieniem. Vecumā kļūst sarkanīgi tumšbrūnas ar gaišām nelīdzenām malām, ieapaļas, plakanas vai viegli ieliektas, grubuļotas, reizēm ar radiālām rievām. Platums 3—10 (15) cm.
  • Adatiņas: 4—6 mm garas, sākumā baltas, vēlāk sarkanīgi brūnas.
  • Kātiņš: Piltuvveida, cepurītes krāsā un grūti nošķirams no tās. Garums 1—6 cm, resnums 1—3 cm. Sakņveidā ieaug augsnē, iekļaujot nobiras.
  • Mīkstums: griezumā divslāņains un joslots, sarkanbrūns dziļāk un bālgans tuvāk virsmai, uz vecumu var nomelnēt, īpaši kātiņā.[7] Sākotnēji porains un mīksts, bet vēlāk, sākot ar iekšējo daļu, kļūst ādains un koksnains. Vāja miltu garša, smarža nav izteikta.
  • Sporas: plati elipsoīdas, brūnganas, birumraksts gaiši brūns,[8] ar kārpiņām, izmēri 5—6,5/3,5—5 µm.[9][10]
  • Bazīdijas ir šauri vālesveida, četrsporu, ar izmēriem 20—30/5—7,5 μm.[11][12]

Ekoloģija

labot šo sadaļu

Aug vecu skuju koku tuvumā (dažādiem autoriem ir dažādi viedokļi par to, vai tā biežāka ir pie priedēm vai eglēm) ar nabadzīgu augsni.[9] Jutīga pret kailcirtēm un tām sekojošo slāpekļa savienojumu uzkrāšanos,[2] sēnes klātbūtne padara augsni podzolētāku un blīvāku. Biezais sēņotnes slānis līdz vairāku kvadrātmetru platībai apspiež sīkkrūmu veidošanos, radot labvēlīgus apstākļus sūnu attīstībai.[13] Sēne veido neparastu mikorizu ar parasto priedi, kura ir normāla sēņotnes priekšējā daļā, taču atstāj aiz sevis mirušas un atrofējušās saknes, virzoties tālāk, tādējādi parādot saprofītisku spēju parazitēt uz dzīviem kokiem.[14] Sibīrijā atzīmēta bieži augam kopā ar zilgano brūnzobi (Hydnellum caeruleum).[12]

Izplatība

labot šo sadaļu

Suga izplatīta Eiropā un Ziemeļamerikas austrumos, atrasta arī citur Ziemeļamerikā un Eirāzijā, atsevišķi īpatņi arī Austrālijā.[15] Latvijā atrasta jau sen, taču pastāvīgi jaukta ar Peka brūnzobi, tādēļ tikai 2010. gados parādījusies izpratne, ka šī suga Latvijā ir daudz biežāka, kā tika domāts.[1] 2022. gadā Latvijas Mikologu biedrība abas šīs sugas izziņoja par gada sēni, lai noteiktu, cik bieži kura suga sastopama.[2]

Līdzīgas sugas

labot šo sadaļu

Bez mikroskopa tikai pēc garšas no tās atšķirama Peka brūnzobe, kas ir stipri rūgta. Rūsganās brūnzobes mīkstuma hifām nav skavu savienojumu, kas tās arī atšķir no Peka brūnzobes. Lapu koku mežos Eiropā aug Hydnellum spongiosipes, kas jau jaunībā ir ar tumšāku cepurīti un mīkstumu. Vecumā var tikt sajaukta ar kopaugošo brūnzobi (Hydnellum concrescens),[16] kura parasti ir daudzdaivaini saaugusi un dzeltenīgi brūna, ar nepatīkamu garšu, aug skujkoku mežos. Pavisam Latvijā atrastas 6 brūnzobju sugas.[17]

Lietošana

labot šo sadaļu

Nav ēdama sīkstuma un nepatīkamās garšas dēļ, taču nav indīga.[1][9] Tiek lietota kā krāsvielas avots, dod dzeltenbrūnus toņus.[18]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 Sēnes.lv: Rūsganā brūnzobe
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Latvijas Mikologu biedrība. Gada sēne 2022
  3. ↑ Karsten PA. (1879). "Symbolae ad mycologiam Fennicam. VI". Meddelanden Af Societas Pro Fauna et Flora Fennica. 5:41
  4. ↑ Harrison KA. (1964). "New or little known North American stipitate Hydnums" (PDF). Canadian Journal of Botany. 42 (9): 1205–33 (see p. 1226). doi:10.1139/b64-116.
  5. ↑ "Hydnellum pineticola K.A. Harrison". Index Fungorum. CAB International.
  6. ↑ Harrison L. (2012). Latin for Gardeners: Over 3,000 Plant Names Explained and Explored. University of Chicago Press. p. 88. ISBN 978-0-226-00919-3.
  7. ↑ Rea C. (1922). British Basidiomycetae: A Handbook to the Larger British Fungi. Cambridge, UK: Cambridge at the University Press. pp. 634–5.
  8. ↑ Česká mykologická společnost. Hydnellum ferrugineum (Fr.) P. Karst. 1880
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 340. lpp.
  10. ↑ Ellis JB, Ellis MB (1990). Fungi without Gills (Hymenomycetes and Gasteromycetes): An Identification Handbook. London: Chapman and Hall. p. 106. ISBN 978-0-412-36970-4.
  11. ↑ Pegler DN, Roberts PJ, Spooner BM (1997). British Chanterelles and Tooth Fungi. Kew, UK: Royal Botanic Gardens. ISBN 978-1-900347-15-0.
  12. ↑ 12,0 12,1 Агеев Д. В., Бульонкова Т. М. Гиднеллум ржавчинный (Hydnellum ferrugineum) – Грибы Сибири.
  13. ↑ Hintikka V, Näykki O (1967). "Tutkimuksia ruosteorakkaan, Hydnellum ferrugineum, vaikutuksesta metsämaaperään ja-kasvillisuuteen ". Communicationes Instituti Forestalis Fenniae. 62 (2): 1–23.
  14. ↑ Trappe MJ, Cromack Jr K, Caldwell BA, Griffiths RP, Trappe JM (2012). "Diversity of mat-forming fungi in relation to soil properties, disturbance, and forest ecotype at Crater Lake National Park, Oregon, USA". Diversity. 4 (2): 196–223. doi:10.3390/d4020196.
  15. ↑ GBIF sugas atrašanas vietu karte
  16. ↑ Deconchat C, Polèse JM (2002). Champignons: l'encyclopédie. Paris: Editions Artemis. p. 139. ISBN 978-2-84416-145-1.
  17. ↑ Sēnes.lv. Brūnzobes un baltzobes
  18. ↑ Coloria. Värjäys: Hydnellum Orakkaat

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Rūsganā_brūnzobe&oldid=3536986"