Adateņu sēnes
Adateņu sēnes ir sēņu grupa, kuru augļķermeņu himenofors sastāv no adatiņām. Pavisam ir aprakstīts ap tūkstoti šādu sugu, daļa no tām ir mikorizas cepurīšu sēnes, bet vairums - uz kokiem augošas piepes. Daļa šādu sēņu ir klājeniskas, recekļainas vai, kā koraļļu dižadatene, koraļļveidīgas.[1][2] Agrāk himenofora veids bija noteicošais sēņu sistemātikā, kurā atsevišķi iedalīja adateņu (Hydnum), stobriņu un lapiņu sēnes,[3][4] tomēr mūsdienās šis dalījums tiek uzskatīts par novecojušu un sēnes ar adatiņām tiek iekļautas vienās rindās ar citām, un no adateņu sēnēm sistemātikā atlikusi tikai gaileņu rindā iekļautā adateņu dzimta ar tās tipisko sugu dzelteno kliņģereni jeb jomaino adateni.[5] Reizēm ir grūti izšķirt, vai dažu piepju sēņu neregulārais himenofors ir līdzīgāks stobriņiem vai adatiņām, un tādas sugas kā Irpex lacteus var tikt aprakstītas abos veidos. Mikoloģijā pēc molekulārās ģenētikas pētījumiem pēdējos 20 gados tiek uzskatīts, ka adatiņas vairākām sēņu dzimtām atlases ceļā izveidojušās neatkarīgi cita no citas. Vienlaikus ne tikai sadzīvē, bet pat mikologu sastādītajos sēņu noteicējos joprojām sēnes tiek sakārtotas pēc himenofora veida, jo dalījums pēc tā ir uzskatāmāks par zinātnisko.[6] Pazīstamākās dzimtas, kurās iekļautas adateņu sēnes. ir adatenes, ausenītes, bankeras, pie kurām pieder vēršmēleņu ģints un populārākā no adateņu sēnēm parastā vēršmēlene jeb medene, un dižadatenes.[7]
Izmantošana pārtikā labot šo sadaļu
Vairums adateņu sēņu sugu pieder pie piepju sēnēm, kuras parasti nav ēdamas to cietības dēļ. No cepurīšu sēnēm sēņotāji labāk pazīst trīs lielākās no tām - labās ēdamās sēnes dzelteno kliņģereni un parasto vēršmēleni, kā arī rūgto vēršmēleni, kuru uzskata par neēdamu rūgtuma dēļ. Par pārējām nezināšanas dēļ klīst visādas baumas, tā, pirms dažiem gadiem brūnzobes kādā Latvijas portālā bez pamata tika nosauktas par indīgākajām sēnēm pasaulē.[8]
Ārējās saites labot šo sadaļu
Skatīt arī labot šo sadaļu
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ A.Piterāns, E.Vimba, “Zemāko augu sistemātikas praktikums”, Zvaigzne, 1987., 144. lpp.
- ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 107. lpp.
- ↑ Index Fungorum
- ↑ “Latvijas Padomju Enciklopēdija”, 1. sējums, 1981., 41. lpp.
- ↑ «Sugu enciklopēdija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 1. jūlijā. Skatīts: 2017. gada 30. novembrī.
- ↑ T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998., 234. lpp. ISBN 9984-22-283-7.
- ↑ H.Doerfelt, H.Goerner, "Die Welt der Pilze", Urania-Verlag, Leipzig/Jena/Berlin, 1989, ISBN 3-332-00276-7.
- ↑ «Rūsganā brūnzobe ● Peka brūnzobe». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 30. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 30. novembrī.
Attēlu galerija labot šo sadaļu
-
Rūsganā brūnzobe (Hydnellum ferrugineum) -
Hydnochaete olivacea -
Porains līdz adatains himenofors — piena grābeklene (Irpex lacteus) -
Dižadateņu ģints sēne Hericium americanum
