Rīgas aplenkums (1700)

Rīgas aplenkums Lielā Ziemeļu kara sākumā ilga septiņus mēnešus no 1700. gada 21. februāra līdz 19. septembrim. Saksijas kūrfirstistes karaspēks Polijas karaļa Augusta II vadībā nespēja ieņemt Rīgas cietoksni. Vidzemes landtāgs noraidīja Livonijas hercogistes izveidošanu Polijas-Lietuvas vasaļatkarībā.

Rīgas aplenkums (Broces kolekcija, 1700). Sakšu karaspēks izvietojās pie Mazjumpravas muižas.

Rīgas bombardēšana (Broces kolekcija, 1700).

Šis raksts ir par 1700. gada Rīgas aplenkumu. Par citām jēdziena Rīgas aplenkums nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Priekšvēsture

1698. gada augustā Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks Augusts II un Krievijas cars Pēteris I tikās Ravas-Ruskas pilsētiņā tagadējā Rietumukrainā un nolēma, ka Zviedrijai jāatņem Baltijas provinces, pie kam Vidzeme un Igaunija pienāksies Polijai-Lietuvai, bet Ingrija un Karēlija Krievijai. Vēlāk aliansei pievienojās Dānijas-Norvēģijas kopvalsts. Livonijas muižnieki pilnvaroja fon Patkulu 1699. gada augustā Varšavā parakstīt Vidzemes un Igaunijas bruņniecības padošanās aktu Augustam II un viņa pēcnācējiem (t.i. Saksijas kūrfirstiem). Koalīcijas vienošanās galīgajā formā tika noslēgta 1699. gada 21. novembrī Preobraženskā (tagad — Maskavas daļa), par uzbrukuma plānošanu bija atbildīgs ģenerālmajors Johans Reinholds fon Patkuls. Gatavojoties karam, Zviedru Vidzemes ģenerālgubernators Ēriks Dālbergs nostiprināja Rīgas un citu Vidzemes cietokšņu nocietinājumu sistēmas.

Aplenkuma norise

Rīgas nocietinājumi un Kobrona skansts (1700).

Kokneses pils aplenkums un bombardēšana 1700. gada oktobrī.

Pēc Patkula plāna Saksijas karaspēka uzbrukumam Rīgai bija jānotiek 1699. gada Ziemassvētkos. Zemgales pierobežā Jānišķos ģenerāļa Paikula vadībā ieradās četri daragūnu un trīs kājnieku pulki (apmēram 7000 sakšu karavīru). Tomēr, uzzinot par cietokšņa aizsardzības mobilizāciju, atlika uzbrukumu līdz 1700. gada februārim.

11. (21.) februārī sakšu ģenerālmajors Georgs Karls fon Karlovics (Carlowitz) ar 80 dragūniem un 12 segtiem vezumiem ieradās Olaines robežpunktā un prasīja atļauju doties uz Maskavu. Zviedru robežsargu kapteinis Eriksons nenoticēja stāstam par ģenerāļa personīgo mantu atrašanos vezumos un lika tos pārbaudīt, atklājot vairākus dučus zemnieku drēbēs pārģērbtu sakšu grenadieru un munīciju. Pēc īsas kaujas sakši atkāpās Jelgavas virzienā, kapteinis Eriksons krita kaujā. Par spīti sākotnējai neveiksmei sakšu ģenerālis Jakobs Heinrihs fon Flemings 16. februārī ieņēma Kobrona skansts nocietinājumu, kuru sargāja 41 karavīrs majora Bildšteina vadībā.

Sakši pie Mazjumpravas muižas šķērsoja Daugavu, sakšu dragūnu vienības un Kurzemes karaspēka vienības siroja līdz pat Valmierai, tomēr Vidzemes muižnieki nevis sacēlās pret zviedru virsvaru, bet gan sapulcināja savu karaspēku, kuru vadīja pulkvedis Magnuss Johans fon Tīzenhauzens. Sakšu galvenie spēki izvietojās Mazjumpravas muižā un Bukultu pilī.

1700. gada 24. marta naktī sakšu armija ģenerāļa Fleminga vadībā pāri aizsalušajai Buļļupei devās uzbrukumā Daugavgrīvas cietoksnim. 500 vīru lielais zviedru garnizons komendanta fon Budberga vadībā atsita uzbrukumu, un kaujā esot krituši 248 sakšu karavīri. Tā kā 600 karavīru garnizonam bija jācīnās pret 6 sakšu bataljoniem un ledus Daugavā un Lielupē pielaida uzbrukumu no visām pusēm, tad cietokšņa kara padome nolēma padoties. 28. martā zviedri ar ieročiem atstāja cietoksni, ko Flemings par godu karalim Augustam II pārdēvēja par Augustburgu (Augustusburg).

Tikmēr zviedri pie Vīlandes aprīlī sapulcināja apmēram 11 000 karavīru vācbaltiešu ģenerāļa Georga Johana Maidela (Maydell) un Ingrijas ģenerālgubernatora Oto Velinka (Vellingk) vadībā. Sakšu karaspēka vadību uzņēmās Kurzemes princis Ferdinands. 6. (17.) maijā notika kauja pie Mazjumpravas, kurā zviedri sakāva sakšus un piespieda atstāt Daugavas labo krastu, tomēr nespēja ieņemt Daugavgrīvas cietoksni.

1700. gada jūlija vidū Polijas un Lietuvas valdnieks Augusts II Stiprais pie Rīgas sapulcināja ap 14 000 vīru lielu karaspēku feldmaršala Šteinava vadībā, kas augusta sākumā atkal pārcēlās pāri Daugavai un uzvarēja zviedrus pie Ciemupes (Pröbstingshof, Sprēstiņu muižas). Zviedru karaspēks ģenerāļa Velinka vadībā atkāpās uz Rūjienu. Augusts II nosūtīja Rīgas aizstāvjiem ultimātu, kurā pieprasīja kapitulāciju nedēļas laikā. Nesaņemot no Dālberga atbildi, 28. augustā sakšu artilērija sāka bombardēt Rīgu. Saņemot ziņu par Dānijas sakāvi karā, Augusts II izlēma pārtraukt Rīgas aplenkumu, 17. oktobrī ieņēma Kokneses pili un apmetās ziemas nometnēs Sēlijā un Lietuvā.

1700. gada 30. novembrī Zviedrijas karalis Kārlis XII sagrāva Pētera I armiju kaujā pie Narvas.