Jūraszirnekļi

Jūraszirnekļi (Pantopoda) ir jūras helicerātu Pycnogonida klases vienīgā kārta. Tie ir jūru kosmopolīti, kas ir atrasti gan ekvatoriālajos rajonos (Karību jūra, Vidusjūra), gan polārajos arktiskajos un antarktiskajos rajonos. Zināmas ap 1000 jūraszirnekļu sugu. To izmēri ir no 1-10 mm līdz 90 cm dažām dziļūdens sugām, kuru lielākā daļa tomēr ir sīki organismi.

Jūraszirnekļi
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Posmkāji (Arthropoda)
Klase	Pycnogonida
Kārta	Jūraszirnekļi (Pantopoda)
Iedalījums
Ammotheidae Callipallenidae Colossendeidae Endeidae Nimfonīdas (Nymphonidae) Pallenidae Phoxichilidiidae Pycnogonidae Tanystylidae
Jūraszirnekļi Vikikrātuvē

Morfoloģija

Jūraszirnekļa ķermenis ir sadalīts četros segmentos, no kuriem parasti atiet septiņi ekstremitāšu pāri. Četri no tiem ir pievienoti pie galvas segmenta: ar spīlēm bruņoti helifori (ar kuriem jūraszirnekļi notur, saplēš un reizēm arī ķer laupījumu), ar jūtīgiem sariņiem pārklātas palpas, kājiņas oliņu pārnēsāšanai un ejkāju pāris. Pārējie trīs ejkāju pāri ir piestiprināti katrs pie sava segmenta. Ejkājas sastāv no 8 posmiem, kas atiet no gara ķermeņa segmenta izauguma un nobeidzas ar galveno nadziņu un diviem palīgnadziņiem. Ar tiem jūraszirneklis tik stipri ieķeras substrātā, ka to ir grūti atdalīt no apaugušās pamatnes, kur tas barojas. Bieži vien jūraszirnekļi aplauž savas garās kājas, tāpēc daudziem eksemplāriem atsevišķas reģenerējušās kājas ir nedaudz gaišākas par pārējām.

Dažādām sugām kāju uzbūve atšķiras no klasiskā varianta, tāpēc uz šīs īpašības pamata arī tiek veikta sugu klasifikācija. Pirmkārt, var nebūt visi trīs pirmie kāju pāri vai arī daži no tiem. Daudzām sugām ir raksturīgs dzimumu dimorfisms: mātītēm oliņu pārnēsāšanas kājiņas ir īsākas, nekā tēviņiem vai arī vispār to nav. Otrkārt, ķermeņa segmentu un, tātad, arī ejkāju skaits var atšķirties no parastā: ir zināmas 7 sugas ar pieciem un 2 sugas ar sešiem ejkāju pāriem. Tie parasti ir liela izmēra jūraszirnekļi.

Ķermeņa dobums ir sadalīts ar horizontālu starpsienu (septu) muguras un vēdera nodalījumos, kuros hemolimfa plūst pretējos virzienos. Jūraszirnekļu sirds ir reducējusies, ar plānām sieniņām, bez saraušanās elementiem, un, domājams, ka hemolimfas cirkulācijā nepiedalās. Iespējams, ka daudz lielāka loma tās cirkulācijā ir zarnas peristaltikai, kuru veido zarnu aptverošais šķērssvītroto muskuļu šķiedru tīkls, un horizontālās septas svārstībām.

Tika uzskatīts, ka specializētas elpošanas un izvadsistēmas jūraszirnekļiem nav. Tomēr nesen sugai ''Nymphopsis spinosissima'' tika aprakstīti orgāni, kas pēc savas uzbūves ir līdzīgi citu posmkāju izvadorgānu dziedzeriem. Tie atrodas heliforu bazālajos posmos. Jūraszirnekļu apvalks (kutikula) ir nepārkaļķojies un samērā plāns, nosēts ar daudziem ādas dziedzeriem, kas atvieglo gāzu apmaiņu caur apvalku. „Elpo” jūraszirnekļi ar visu ķermeņa virsmu, jo garās kājas un mazais ķermenis nodrošina pietiekami lielu virsmas laukumu. Jūraszirnekļiem galvas priekšējā daļā ir snuķis, kuram galā ir Y-veidīga mute. Ar to tie iesūc bezmugurkaulnieku mīkstos audus. Primārā barības pārstrāde notiek rīklē, kas iet cauri visam snuķim. Rīkles aizmugurējā daļā ir smalcināmais aparāts, kurš sasmalcina barību tik smalki (līdz 1 µm), ka cauri neiziet neviena vesela šūna. Sagremo barību viduszarnas atzarojumos, kuri iestiepjas ejkājās. Nobeidzas gremošanas sistēma ar īsu aizmugurējo zarnu.

Salikto fasetacu, kā vēžveidīgajiem vai kukaiņiem, jūraszirnekļiem nav. Galvas segmenta dorsālajā (muguras) pusē atrodas acu pauguriņš ar diviem actiņu pāriem, kas spēj noteikt tikai gaismas virzienu un intensitāti. Vēl ir viens pāris „sānu orgānu”, kuru funkcija pagaidām vēl nav izpētīta. Dziļūdens formām, kas dzīvo pilnīgā tumsā, acu pauguriņš ar actiņām parasti ir reducējies. No citiem jūraszirnekļu maņu orgāniem var minēt sariņus un sīkas sensillas, kuras klāj visu ķermeni, un it īpaši kājas.

Ekoloģija un barošanās

Šie mazie posmkāji plaši izplatīti dažādās pasaules daļās un pārsvarā dzīvo seklā jūrā, tomēr ir sastopami arī 7000 metru dziļumā. Tie apdzīvo gan jūras, gan estuāriju vidi. Jūraszirnekļi efektīvi slēpjas zem akmeņiem, kā arī starp aļģēm, kas aug gar jūras piekrasti.

Jūraszirnekļi parasti pārtiek no mazkustīgiem, pie dibena pieaugušiem bezmugurkaulniekiem ar mīkstu ķermeni. Parasti tie ir zarndobumaiņi. Daudzi sublitorālie jūraszirnekļi barojas uz koraļļpolipu kolonijām. Pie tam hidroīdu dzeļkapsulas jūraszirnekļiem nav bīstamas. Jūraszirnekļi ar lieliem snuķiem (tiem parasti nav heliforu) barojas ar aktīniju audiem, tie pilnībā var iesūkt scifostomu — scifozoju (piem. Aurēlijas) polipa stadijas pārstāvi. Reizēm jūraszirnekļi ar heliforām atrauj miesas gabalus, pieliek pie mutes un ar snuķi tos iesūc. Daudzi jūraszirnekļi barībā izmanto sūneņus, citi atkal ķer bentosa vēžveidīgos un daudzsartārpus. Daži jūraszirnekļi ēd arī aļģes un detrītu, bet tie ir izņēmumi. Jūraszirnekļi var arī ilgstoši badoties (līdz pat 18 mēnešiem).

Sistemātika

Ir zināmas ap 1000 jūraszirnekļu sugas. Sastopamas arī Baltijas jūrā.

Klase Pycnogonida

• kārta Jūraszirnekļi (Pantopoda)
  • dzimta Ammotheidae
  • dzimta Callipallenidae
  • dzimta Colossendeidae
  • dzimta Endeidae
  • dzimta Nimfonīdas (Nymphonidae)
  • dzimta Pallenidae
  • dzimta Phoxichilidiidae
  • dzimta Pycnogonidae
  • dzimta Tanystylidae