Portāls:Medicīna/Izmeklēts raksts

Pirmajā lapā parādās viens no vairākiem ieliktajiem rakstiem. Ar laiku saraksts tiks papildināts, ja būs pienācīgi raksti.

Biopieejamību raksturo laukums zem līknes, iv — intravenoza ievade, po — perorāla ievade.

Farmakokinētika (no grieķu: φάρμακον (pharmakon) — "zāles" un κίνησις (kinetikos) — "kustība") ir farmakoloģijas apakšnozare, kura pēta zāļu ievadīšanu organismā, to uzsūkšanos, izplatīšanos un izvietošanos organismā, kā arī to pārvērtību un izdalīšanās likumsakarības. Farmakokinētiskie pētījumi ir saistīti ar zāļu un to vielmaiņas starpproduktu (metabolītu) koncentrācijas noteikšanu asinīs un citos bioloģiskajos šķidrumos. Darbīgās vielas koncentrācijas uzraudzība cilvēka organismā ļauj optimizēt farmakoterapiju, piemēram, mazināt blakņu rašanās varbūtību.

Žans Alfrēds Furnjē

Furnjē gangrēna (arī Furnjē slimība, Furnjē sindroms, sēklinieku maisiņa spontāna gangrēna, epifasciālā nekroze u.c.; latīņu: morbus Fournier) ir nekrotizējoša fasciīta forma. Tā ir ģenitāliju mīksto audu akūta, zibenīgi progresējoša un nekrotizējoša infekcija, kas skar dzimumorgānu, starpenes un perianālā apgabala zemādas tauku slāni. Ir zināmi gadījumi, kad Furnjē gangrēna ir nevis pamatslimība, bet komplikācija citām strutainām slimībām, tostarp išiorektālam paraproktītam. Furnjē gangrēnai raksturīga akūta dzimumlocekļa un sēklinieku maisiņa audu nekroze, un tā ir potenciāli nāvējoša slimība.

Rīgas 1. slimnīca

Latvijas medicīnas vēsture izsekojama līdz Livonijas konfederācijas laikiem viduslaiku Latvijā. Veselības aprūpi tolaik veica bārddziņi, pirtnieki un mācītie ārsti, līdztekus pastāvēja labi attīstīta tautas medicīna. Viduslaikos un jaunajos laikos Latviju skāra vairākas lielas epidēmijas, gan mēris, gan dizentērija, gan melnās bakas. Jāņa sētā darbojās Nikolaja patversme. 18. gadsimta sākumā Rīgā bija 6 ārsti, 1736. gadā dibināts Rīgas Anatomiskais teātris. 1803. gadā kādreizējā Botāniskā dārza teritorijā Bruņinieku ielā izveidojās Rīgas pilsētas slimnīca, saukta arī par Nabagu slimnīcu. 1899. gadā ar mecenāta Džeimsa Armitsteda ziedojumu izveidoja Rīgas pirmo bērnu slimnīcu.

Diagramma, kurā tievā zarna ir apzīmēta ar anglisko nosaukumu small intestine.

Tievā zarna (latīņu: intestinum tenue) ir gremošanas orgānu sistēmas daļa starp kuņģi un resno zarnu. Tievā zarna ir tikai mugurkaulniekiem. Tā sīkāk tiek iedalīta divpadsmitpirkstu zarnā, tukšajā zarnā un līkumainajā zarnā. Pieaugušam cilvēkam tievās zarnas kopējais garums var sasniegt 6—7 metrus. Nozīmīgākās tievās zarnas funkcijas ir uzņemto barības vielu šķelšana, ogļhidrātu un tauku skaldproduktu uzsūkšana asinīs un limfā, kā arī zarnu satura pārvietošana.

Kombinētās hormonālās kontracepcijas tabletes.

Hormonālā kontracepcija ir pretapaugļošanās metode, kuru izmanto sievietes reproduktīvā vecumā, lai izvairītos no nevēlamas grūtniecības. Šo efektu panāk, ar hormonu preparātiem iedarbojoties uz endokrīno sistēmu. Gandrīz visas metodes balstās uz steroīdu hormonu saturošiem līdzekļiem. Pirmā oriģinālā hormonālās kontracepcijas metode — kombinētās orālās kontraceptīvās tabletes — parādījās 1960. gadā. Vēlāk tika izveidotas arī citas metodes, kā aktīvās vielas nogādāt ķermenī, piemēram, ar injekcijām, plāksteriem un spirālēm, lai gan mūsdienās orālās un injekciju metodes vēl aizvien ir populārākās. Kopumā pasaulē no visiem lietotajiem kontracepcijas veidiem hormonālā kontracepcija sastāda ap 18%. Hormonālā kontracepcija ir ļoti efektīva — gada laikā grūtniecības iespējamība ir mazāka par 1%. Precīza lietošana šo iespējamību var samazināt pat līdz 0,3%.

Cilvēka kuņģa uzbūve.

Kuņģis (latīņu: ventriculus, stomachus, grieķu: gaster) ir gremošanas orgānu sistēmas maisveida paplašinājums starp barības vadu un tievo zarnu. Tas ir barības rezervuārs, kas tiek uzpildīts vairākas reizes dienā. Kuņģī turpinās barības vielu šķelšana un sākas uzsūkšanās procesi.

Kuņģis ir lielākajai daļai dzīvnieku un visiem mugurkaulniekiem. Atgremotājiem ir sarežģītākas uzbūves kuņģis ar vairākiem nodalījumiem.

Asins plūsma sirdī.

Sirds (latīņu: cor) ir orgāns, kas, periodiski saraujoties un izplešoties, nodrošina asiņu cirkulāciju organismā. Asinis apgādā organismu ar skābekli un barības vielām un arī aizvada liekās vielmaiņas vielas.

Cilvēkiem, citiem zīdītājiem un putniem sirds ir sadalīta 4 kamerās — augšējā daļā atrodas labais un kreisais priekškambaris, bet zem tiem — labais un kreisais kambaris. Sirdij ir vārstuļi, kas nodrošina asins plūsmu vienā virzienā. Labo priekškambari un kambari angliski mēdz saukt par labo sirdi, bet kreiso priekškambari un kambari par kreiso sirdi, bet latviskajā literatūrā parasti lieto jēdzienus 'labais sūknis' un 'kreisais sūknis'. Šie sūkņi ir saslēgti virknē, veidojot kopējo sirds sūkni.

Nieres uzbūve.

Niere (Ren) ir pāra orgāns, kur nepārtraukti norit urīna veidošanās. Ar urīnu no organisma izdalās vairāk nekā 80% vielmaiņas galaproduktu. Nieres piedalās ūdens — sāļu maiņā un ārpusšūnu šķidruma daudzuma regulēšanā, nodrošinot skābju un sārmu līdzsvaru organismā. Diennaktī veidojas apmēram 1—1,5 l urīna. Nieres izstrādā arī renīnu, kas piedalās asinsspiediena regulācijā, eritropoetīnus, kas veicina eritrocītu veidošanos, aktivē D vitamīnu utt. Nieres izmēri ir 12 x 6 x 4 cm.

Hormonālā spirāle, ievietota sievietes dzemdē.

Hormonālā kontracepcijas spirāle (saukta arī par hormonālo spirāli, intrauterīno kontracepcijas spirāli vai intrauterīno sistēmu (IUS)) ir ilgstošas iedarbības (saukta arī par ilgtermiņa) atgriezeniskā kontracepcijas metode. Tā ir viena no visefektīvākajām dzimstības kontrolēšanas metodēm, kas vispār pieejamas. Par hormonālajām kontracepcijas spirālēm tiek sauktas medicīniskas ierīces, kas satur hormonu levonorgestrēlu (atšķirībā no parastajām varu saturošajām kontracepcijas spirālēm). Hormonālā kontracepcijas spirāle Latvijā ir pieejama ar zīmoliem Mirena un Fleree (citur EiropāJaydess, ASVSkyla).