Vikipēdija

Kontracepcijas spirāle

Kontracepcijas spirāle jeb intrauterīnā spirāle (saukta arī par IUS – intrauterine system vai IUD – intrauterine device) ir maza izmēra T-veida formas priekšmets, kas tiek ievietots sievietes dzemdē un kuram ir kontraceptīva iedarbība. Tā var būt parastā jeb nehormonālā spirāle (parasti no vara, taču var būt arī ar zeltu vai sudrabu) vai hormonālā spirāle (satur hormonu levonorgestrelu). Kontracepcijas spirāle ir ilgstošas iedarbības atgriezeniska kontraceptīvā metode - viena no efektīvākajām atgriezeniskajām dzimstības regulēšanas metodēm.[1] Iespējamība palikt stāvoklī, lietojot vara spirāli, ir aptuveni 0,8%, bet hormonālo levonorgestrelu saturošo spirāli – 0,2-0,33% (atkarībā no spirāles veida) pirmajā lietošanas gadā.[2] Starp dažādām dzimstības kontroles metodēm, kontracepcijas spirāles, līdzīgi kā kontraceptīvie zemādas implanti, uzrāda lielāko apmierinātību lietotāju vidū.[3]

Vara kontracepcijas spirāle

Pētījumi rāda, ka šī kontraceptīvā metode ir droša un pielietojama gan jaunietēm, gan pieaugušām sievietēm, neatkarīgi no tā, vai viņas ir iepriekš dzemdējušas vai nē.[4] Kontracepcijas spirāle neietekmē sievietes spēju barot bērnu ar krūti un piena kvalitāti, kā arī – tā var tikt ievietota uzreiz pēc dzemdībām, tiklīdz dzemde ir atguvusi normālu izmēru (bet ne ātrāk kā 6 nedēļas pēc dzemdībām).[5] Kontracepcijas spirāli var ievadīt arī pēc grūtniecības pirmajā trimestrī veikta aborta , ar nosacījumu, ka nav dzimumorgānu infekcijas.[6] Pēc Kontracepcijas spirāles izņemšanas, arī, ja tā lietota ilgstoši, auglība atgriežas samērā ātri.[7] Vara spirāle var padarīt menstruālo asiņošanu spēcīgāku un izsaukt sāpīgākas spazmas [8], savukārt, hormonālā spirāle ievērojami samazina menstruālo asiņošanu, dažkārt to pārtraucot pavisam (amenoreja). Citas iespējamās komplikācijas ir spirāles izkrišana (2-5%) un dzemdes vai dzemdes kakla perforācija (mazāk kā 0.7%).

Kopš 2007. gada kontracepcijas spirāle ir visplašāk izmantotais atgriezeniskās kontracepcijas veids, tai ir vairāk nekā 180 miljoni (180 000 000) lietotāju visā pasaulē.[9]

Kontracepcijas spirāļu veidi

labot šo sadaļu

Pasaules Veselības organizācija (PVO) un anatomiskie terapeitiski ķīmiskās (ATĶ) klasifikācijas kodi gan vara, gan hormonālās spirāles apzīmē kā IUD – intrauterine device. Taču tā kā hormonālā intrauterīnā kontracepcija tiek uzskatīta par cita veida dzimstības kontroles metodi, tad hormonālās spirāles apzīmē arī kā IUS – intrauterine system, un tiek lietots arī apzīmējums intrauterīnā sistēma.[10][11]

Vara intrauterīnā spirāle

labot šo sadaļu

Vara spirāle darbojas, galvenokārt traucējot spermatozoīdu kustīgumu un bojājot spermatozoīdus, lai tie nespētu savienoties ar olšūnu. Varš dzemdē darbojas līdzīgi kā spermicīds, tiek paaugstināts vara jonu līmenis, hormona prostaglandīna un balto asinsķermenīšu līmenis dzemdē un olvados esošajā šķidrumā.[12] Paaugstinātais vara jonu līmenis dzemdes kakla gļotās kavē spermatozoīdu kustīgumu un ietekmē to dzīvotspēju, kā rezultātā spermatozoīdi nespēj tikt cauri dzemdes kaklam un tiek iznīcināti.[13] Vara spirāles atteices (nepiemērotības) intensitāte pirmajā gadā ir 0.1 - 2.2%.[14]

Lielākajai daļai nehormonālo spirāļu ir plastmasas T-veida rāmis, kas ir aptīts ar tīru elektrolītiskā vara stiepli un/vai tam ir vara uzmavas. T-veida rāmja „pleci” notur spirāli savā vajadzīgajā vietā – dzemdes augšdaļā. Vara spirāles, kas satur cēlmetālus, ir izturīgākas pret koroziju. Piemēram, ir spirāles, kam ir zelta kodols - tas ilgi pasargā varu no sadrumstalošanās un korozijas.[15] Ir arī zelta spirāles veids, kas sastāv no slāņa ar vara stieplēm, kas ir aptītas ap slāni ar zelta stieplēm. Tas nodrošina elektroķīmisko aizsardzību papildus jonu aizsardzībā.[16]

Pastāv arī sudraba spirāles – tām ir vara pamatne, kas, līdzīgi kā zelta spirālei, ir aptīta ar sudraba stieplēm vai arī ar satur sudraba kodolu, bet nesatur pašus sudraba jonus.[17]

Ir arī citu formu (piemēram, U-formas) kontracepcijas spirāles, kā arī spirāles bez rāmja, kas sastāv no vairākām atsevišķām mazām dobām cilindra veida vara pērlītēm. Tās savā vietā, dzemdes augšējā daļā pretim dzemdes kaklam, turas ar īpašiem mezgliņiem jeb šuvītēm. Tādas pamatā ir pieejamas Ķīnā, Eiropā (galvenokārt, Vācijā), kā arī dažās klīnikās Kanādā.

Vara spirāles priekšrocības ir tās spēja nodrošināt avārijas kontracepciju līdz piecām dienām kopš neaizsargāta dzimumakta. Tā ir efektīvākā pieejamā avārijas kontracepcijas forma.[18] Vara spirāle nesatur hormonus, tādēļ to var izmantot jaunās māmiņas, kas zīda bērnu ar krūti. Pārtraucot lietot vara spirāli, auglība atgriežas ļoti īsā laika periodā.[19] Vara spirāles ir pieejamas dažādos izmēros un formās, un tām ir plašāka izvēle kā hormonālajām spirālēm. Vara spirāles galvenais trūkums ir iespējamība, ka to lietojot, menstruācijas var kļūt spēcīgākas un sāpīgākas.

Papildus vara, cēlmetālu un progesterona spirālei, pacientes Ķīnā var saņemt arī vara spirāli ar indometacīnu. Šis nehormonālais savienojums ir populārs, jo tas mazina menstruālo asiņošanu. [20]

Hormonālā intrauterīnā spirāle

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Hormonālā kontracepcijas spirāle

Atšķirībā no varu saturošās spirāles, hormonālā spirāle tiek izgatavota no mīkstas elastīgas plastmasas un satur hormonu progesteronu – levonorgestrelu, kas mikroskopiskās devās lēni izdalās tieši dzemdes dobumā. Lietojot hormonālo spirāli, sievietes organismā nonāk daudz zemāka hormona deva, kā lietojot zemu progesterona devu saturošas kontraceptīvās metodes.

Pateicoties levonorgestrela mikroskopisko devu iedarbībai dzemdes dobumā, tiek sabiezinātas dzemdes kakla gļotas, neļaujot spermai tikt cauri un apaugļot olšūnu un tiek izmainīta dzemdes iekšējā vide, apgrūtinot spermas „pārvietošanos”. Hormonālā spirāle novērš apaugļošanos – spermas un olšūnas apvienošanos, taču, atšķirībā no vara spirāles, tā nav abortatīva kontracepcija metode.

Hormonālā spirāle nepalielina asiņošanu menstruāciju laikā, kā tas notiek, lietojot vara spirāli. Hormonālā spirāle ievērojami samazina vai pat vispār novērš menstruālo asiņošanu, tādēļ papildu kontraceptīvajam efektam hormonālā spirāle tiek izmantota arī kā ārstniecības metode pārmērīgas menstruālās asiņošanas (menorāģijas) gadījumā.

Ir pieejamas divu zīmolu hormonālās spirāles. LNG-20 IUS jeb kompānijas Bayer ražotā hormonālā spirāle Mirena izdala 20 mikrogramu levonorgestrela diennaktī, un ražotājs paredz, ka to var lietot piecus gadus. Atsevišķos gadījumos, ja ārsts tā ir norādījis, arī septiņus gadus. Lietojot Mirena, izdalītie hormoni ir lokalizēti dzemdes rajonā, atšķirībā no perorālajiem kontraceptīvajiem līdzekļiem (tabletēm) un citiem sistēmiskajiem hormonālajiem kontracepcijas līdzekļiem (piemēram, injekcijām un implantiem).

Hormonālā spirāle Fleree (Eiropas valstīs ārpus Baltijas reģistrēta ar nosaukumu Jaydess, ASV – ar nosaukumu Skyle) paredzēta lietošanai trīs gadus. Fleree, kas dažkārt sava mazā izmēra dēļ tiek dēvēta arī par hormonālo minispirāli, darbības princips ir tāds pats, kā Mirena, taču Fleree izdalīta mazāku hormona deva - 14 mikrogramu levonorgestrela diennaktī, tādējādi nodrošinot regulārākas menstruācijas.

Blaknes

labot šo sadaļu

Neatkarīgi no tā, vai tiek lietota nehormonālā vara vai hormonālā progestīnu saturošā intrauterīnā spirāle, ir iespējamas blakusparādības. Tās ir – spirāles izkrišana, dzemdes perforācija, paaugstināts iegurņa iekaisumu veidošanās risks (riskantākais laiks - 21 diena pēc spirāles ievietošanas), neregulārs menstruālais cikls. Saglabājas arī neliela varbūtība, ka sieviete, kas lieto spirāli, var palikt stāvoklī. Ja tas notiek, tad pastāv lielāks risks ārpusdzemdes grūtniecībai.

Var parādīties sāpes, kas raksturīgas aptuveni 17% nedzemdējušu sieviešu un 11% dzemdējušu sieviešu.[21] Šādos gadījumos var efektīvi tikt pielietotas nesteroīdās pretiekaisuma zāles (NSAID). Tomēr nav tādu pretsāpju medikamentu, ko varētu lietot ilgstoši, ja sievieti nomoka sāpes, kas saistītas ar spirāles ievietošanu.

Hormonālā spirāle ar progesteronu var paaugstināt olnīcu cistu veidošanās risku. Savukārt nehormonālā spirāle ar varu var paaugstināt smagāku, ilgstošāku, kā arī sāpīgāku menstruālo asiņošanu risku.

Darbības princips

labot šo sadaļu

Intrauterīnās spirāles galvenokārt paredzētas, lai novērstu nevēlamu grūtniecību.[22] Progesterons, kas izdalās no hormonālās spirāles novērš ovulāciju.[23] Šo pašu hormonu iespaidā tiek sabiezinātas dzemdes gļotādas sieniņas, līdz ar to tiek apgrūtināta un pat padarīta neiespējama spermatozoīda nokļūšana līdz olvadiem. Nehormonālā vara spirāle nesatur hormonus, taču darbojas liekot dzemdei un olvadiem ražot šķidrumu, kas satur baltos asins ķermenīšus, vara jonus, fermentus un prostaglandīnu, kas attiecīgajā kombinācijā ir toksisks spermatozoīdiem. Ļoti augsta efektivitāte tiek sasniegta, izmantojot vara spirāli kā avārijas kontracepcijas metodi, tā var aizkavēt un neļaut olšūnai ieligzdoties dzemdē.[24][25][26]

Vēsture

labot šo sadaļu

Kontraceptīvo intrauterīno spirāļu izmantošanas vēsture ir aizsākusies jau 1909. gadā. Pirmās ierīces, atšķirībā no mūsdienās pieejamajām spirālēm, tika ievietotas daļēji makstī un dzemdē, tādējādi izraisot augstu dažādu iegurņa iekaisumu veidošanās risku, sevišķi, ņemot vērā, ka tolaik sevišķi izplatīta bija seksuāli transmisīvā slimība gonoreja. Pirmo kontraceptīvo spirāli radīja vācu izcelsmes ārsts Dr. Rihters (Dr. Richter) no Valdenburgas. Viņš šo ierīci izgatavoja no zīdtārpiņa radīta pavediena, tomēr tā neguva lielu popularitāti un netika plaši pielietota.[27]

Vēl viens vācu izcelsmes ārsts Ernests Grāfenbergs (Dr. Ernst Gräfenberg), kura vārdā, starp citu, ir nosaukts arī G-punkts (http://en.wikipedia.org/wiki/G-spot ), izveidoja pirmo riņķa formas intrauterīno spirāli – Grāfenberga riņķi, kas tika pagatavots no sudraba pavediena. Ārsta darbība lielā mērā tika apspiesta nacistu režīma laikā, kad tika uzskatīta par lielu draudu āriešu sievietēm. Grāfenbergs pārcēlās uz ASV, kur pēc viņa nāves iesākto darbu turpināja Grāfenberga kolēģi Dr. H. Hols (Dr. H. Hall) un Dr. M. Stouns (Dr. M. Stone), izveidojot nerūsošā tērauda Hola-Stouna riņķi (Hall-Stone Ring). Japāņu ārsts Tenrijs Otta (Tenrei Ota) radīja pirmās sudraba un zelta intrauterīnās spirāles.

Amerikāņu ārsts Džeks Lips (Dr. Jack Lippes) palīdzēja kontraceptīvajām spirālēm gūt arvien lielāku popularitāti ASV 20. gadsimta 50. gadu beigās. Šajā laikā par materiālu, ko izmantoja pirmās paaudzes kontraceptīvās spirāles, kļuva termoplasts – plastmasa, kuru varēja saliekt, lai spirāli varētu labāk ievietot, un pēc tam tā atguva savu formu, jo bija elastīga. Dr. Lips arī papildināja šo spirāli ar īpašu neilona stīgu, kas savukārt atviegloja spirāles izņemšanu, kad tas bija nepieciešams. Viņa radītā trapeces formas „ierīce” ar nosaukumu Lippes Loop kļuva par vienu no populārākajām pirmās paaudzes kontracepcijas spirālēm. Turpmākajos gados tika izgudrotas un laistas tirdzniecībā arī dažādas citas formas. [36] Tajā skaitā tirgū parādījās arī bēdīgi slavenā kontraceptīvā „ierīce” ar nosaukumu „Dalkona vairogs” (the Dalkon Shield), kura savas neveiksmīgās konstrukcijas dēļ izraisīja dažādas bakteriālās infekcijas un noveda pie daudziem tūkstošiem tiesu prāvām. Kaut arī „Dalkona vairogs” tika izņemts no apgrozības, tas tomēr atstāja ilgstošu negatīvu ietekmi uz kontracepcijas spirāļu lietošanu ASV.[28]

Pirmā vara spirāle tika izgudrota 1960. gadā. Tai bija T-veida forma, kas joprojām tiek izmantota lielākajā daļā mūsdienīgo kontracepcijas spirāļu. Amerikāņu ārsts Hovards Tatums (Dr. Howard Tatum) secināja, ka T-formas spirāle darbojas labāk, jo ievietota dzemdē, tā labāk savietojas ar dzemdes pašas formu. Viņš prognozēja, ka tieši šīs formas spirāles varētu vislabāk turēties savā vietā un nekrist ārā, kā tas nereti gadījās ar citas formas kontracepcijas spirālēm,.[29] Dr. Tatums kopā ar Čīles izcelsmes ārstu Džeimiju Zipperu (Dr. Jaime Zipper) atklāja, ka vara spirāle darbojas kā efektīvs spermicīds, un izstrādāja pirmo šādas spirāles variantu – Tcu200. Dr. Tatums turpināja šo izgudrojumu pilnveidot, līdz nonāca līdz TCu380A (ParaGard (http://en.wikipedia.org/wiki/ParaGard )), kas ir arī mūsdienās zināmā vara intrauterīnā spirāle.

Hormonālā spirāle tika radīta 1960./1970. gadā, un tās sākotnējais mērķis bija mazināt pastiprināto menstruālo asiņošanu, ko bieži vien izraisīja vara spirāles. Pirmo hormonālās spirāles modeli – Progestasert – radīja ārsts Antonio Šomengna (Dr. Antonio Scommengna), sadarbojoties ar ārstiem Tapani un Lukainenu (Dr. Tapani J.V. Luukkainen), taču šīs spirāles lietošanas ilgums bija ļoti īss – tikai viens gads. Neskatoties uz to, šī spirāle tika ražota līdz pat 2001. gadam. [38] Vienīgās hormonālās spirāles, kas ir pieejamas un tiek izmantotas arī mūsdienās, ir Mirena, kuru arī ir izstrādājis Dr. Lukainens 1976. gadā un Fleree (Eiropā ārpus Baltijas – Jaydess, ASV – Skyla), kas pieejama kopš 2013. gada.

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Winner, B; Peipert, JF; Zhao, Q; Buckel, C; Madden, T; Allsworth, JE; Secura, GM. (2012). "Effectiveness of Long-Acting Reversible Contraception". New England Journal of Medicine 366 (21): 1998–2007. doi:10.1056/NEJMoa1110855. PMID 22621627.
  2. ↑ Hurt, K. Joseph, et al. (eds.); Department of Gynecology and Obstetrics, The Johns Hopkins University School of Medicine, Baltimore, Maryland (2012-03-28). The Johns Hopkins manual of gynecology and obstetrics. (4th ed.). Philadelphia: Wolters Kluwer Health/Lippincott Williams & Wilkins. p. 232. ISBN 978-1-60547-433-5.
  3. ↑ Committee on Adolescent Health Care Long-Acting Reversible Contraception Working Group, The American College of Obstetricians and, Gynecologists (2012 Oct). "Committee opinion no. 539: adolescents and long-acting reversible contraception: implants and intrauterine devices.". Obstetrics and gynecology 120 (4): 983–8. PMID 22996129.
  4. ↑ 1. Darney, Leon Speroff, Philip D. (2010). A clinical guide for contraception (5th ed. ed.). Philadelphia, Pa.: Lippincott Williams & Wilkins. pp. 242–243. ISBN 9781608316106.
  5. ↑ 1. Black, K; Lotke, P; Buhling, KJ; Zite, NB; Intrauterine contraception for Nulliparous women: Translating Research into Action (INTRA), group (2012 Oct). "A review of barriers and myths preventing the more widespread use of intrauterine contraception in nulliparous women.". The European journal of contraception & reproductive health care : the official journal of the European Society of Contraception 17 (5): 340–50. 22834648.
  6. ↑ 1. Gabbe, Steven (2012). Obstetrics: Normal and Problem Pregnancies. Elsevier Health Sciences. p. 527. ISBN 9781455733958.
  7. ↑ 1. Steenland, MW; Tepper, NK; Curtis, KM; Kapp, N (2011 Nov). "Intrauterine contraceptive insertion postabortion: a systematic review.". Contraception 84 (5): 447–64. PMID 22018119 begin_of_the_skype_highlighting 22018119 end_of_the_skype_highlighting.
  8. ↑ Hurd, [edited by] Tommaso Falcone, William W. (2007). Clinical reproductive medicine and surgery. Philadelphia: Mosby. p. 409. ISBN 9780323033091.
  9. ↑ Marnach, ML; Long, ME; Casey, PM (2013 Mar). "Current issues in contraception.". Mayo Clinic proceedings. Mayo Clinic 88 (3): 295–9. PMID 23489454.
  10. ↑ "Contraceptive coils (IUDs)". NetDoctor.co.uk. 2006. Retrieved 2006-07-05.
  11. ↑ French R, Van Vliet H, Cowan F, et al. (2004). "Hormonally impregnated intrauterine systems (IUSs) versus other forms of reversible contraceptives as effective methods of preventing pregnancy". In Sorhaindo, Annik M. Cochrane Database of Systematic Reviews (3): CD001776. doi:10.1002/14651858.CD001776.pub2. PMID 15266453.
  12. ↑ "Mechanisms of the Contraceptive Action of Hormonal Methods and Intrauterine Devices (IUDs)". Family Health International. 2006. Retrieved 2006-07-05.
  13. ↑ Oritz ME, Croxatto HB (2007). "Copper-T intrauterine device and levonorgestrel intrauterine system: biological bases of their mechanism of action". Contraception 75 (6 Suppl): S16–S30. doi:10.1016/j.contraception.2007.01.020. PMID 17531610.
  14. ↑ Kulier R, O'Brien PA, Helmerhorst FM, Usher-Patel M, D'Arcangues C (2007), "Copper containing, framed intra-uterine devices for contraception", Cochrane Database Syst Rev (4): CD005347, doi:10.102/14651858.CD005347, PMID 17943851
  15. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 8. decembrī. Skatīts: 2014. gada 20. martā.
  16. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 15. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 20. martā.
  17. ↑ Schering (May 13, 2003). "Nova T380 Patient information leaflet (PIL)". Retrieved 2007-04-27.
  18. ↑ Cleland K, Zhu H, Goldstuck N, Cheng L, Trussell J (July 2012), "The efficacy of intrauterine devices for emergency contraception: a systematic review of 35 years of experience", Hum. Reprod. 27 (7): 1994–2000, doi:10.1093/humrep/des140, PMID 22570193
  19. ↑ Belhadj H, Sivin I, Diaz S, et al. (September 1986), "Recovery of fertility after use of the levonorgestrel 20 mcg/d or Copper T 380 Ag intrauterine device", Contraception 34 (3): 261–7, doi:10.1016/0010-7824(86)90007-7, PMID 3098498 begin_of_the_skype_highlighting 3098498 end_of_the_skype_highlighting
  20. ↑ Li Y, Zhang SM, Chen F, et al. (December 2011). "[A multi-center randomized controlled trial of intrauterine device use in Chinese women]". Zhonghua Yi Xue Za Zhi (in Chinese) 91 (45): 3172–5. PMID 22333096 begin_of_the_skype_highlighting 22333096 end_of_the_skype_highlighting.
  21. ↑ Luis Bahamondes, M Valeria Bahamondes, Ilza Monteiro. (2008), "Levonorgestrel-releasing intrauterine system: uses and controversies.", Expert Review of Medical Devices 4: 437
  22. ↑ Malik S (January 2013). "Levonorgestrel-IUS system and endometrial manipulation". J Midlife Health 4 (1): 6–7. doi:10.4103/0976-7800.109625. PMC 3702070 begin_of_the_skype_highlighting 3702070 end_of_the_skype_highlighting. PMID 23833526.
  23. ↑ Sivin I, Stern J, Coutinho E, et al. (November 1991). "Prolonged intrauterine contraception: a seven-year randomized study of the levonorgestrel 20 mcg/day (LNg 20) and the Copper T380 Ag IUDS". Contraception 44 (5): 473–80. PMID 1797462.
  24. ↑ Bilian X (June 2007). "Chinese experience with intrauterine devices". Contraception 75 (6 Suppl): S31–4. doi:10.1016/j.contraception.2006.12.007. PMID 17531613.
  25. ↑ Cheung VY (June 2010). "A 10-year experience in removing Chinese intrauterine devices". Int J Gynaecol Obstet 109 (3): 219–22. doi:10.1016/j.ijgo.2009.12.018. PMID 20219193 begin_of_the_skype_highlighting 20219193 end_of_the_skype_highlighting.
  26. ↑ Gemzell-Danielsson, K.; Mansour, D.; Fiala, C.; Kaunitz, A. M.; Bahamondes, L. (2013). "Management of pain associated with the insertion of intrauterine contraceptives". Human Reproduction Update 19 (4): 419. doi:10.1093/humupd/dmt022.edit
  27. ↑ al.], [edited by] Steven G. Gabbe ... [et. Obstetrics : normal and problem pregnancies (6th ed. ed.). Philadelphia: Elsevier/Saunders. p. 528. ISBN 9781437719352.
  28. ↑ Thiery M (June 2000), "Intrauterine contraception: from silver ring to intrauterine contraceptive implant", Eur. J. Obstet. Gynecol. Reprod. Biol. 90 (2): 145–52, PMID 10825633
  29. ↑ Thiery M (March 1997), "Pioneers of the intrauterine device", Eur J Contracept Reprod Health Care 2 (1): 15–23, doi:10.1080/13625189709049930, PMID 9678105
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kontracepcijas_spirāle&oldid=4137983"