Limfātiskā sistēma
Limfātiskā sistēma (latīņu: Systema lymphaticum) ir caurulīšu sistēma zīdītājiem, kas papildina sirds un asinsvadu sistēmu. To veido limfas ceļi un limfoīdie orgāni, pa kuriem plūst limfa — puscaurspīdīgs šķidrums. Limfai ir nozīmīga loma organisma šūnu un audu vielu maiņas un attīrīšanas procesos. Atšķirībā no asinsrites sistēmas, limfātiskā sistēma nav noslēgta un tai nav centrālā sūkņa. Limfa, kas cirkulē limfātiskajā sistēmā, pārvietojas ļoti lēni un zem maza spiediena.[1]
Funkcijas
labot šo sadaļuLimfātiskajai sistēmai ir šādas funkcijas:
- Novada audu šķidrumu venozajā sistēmā
- Vieno audus ar asinsriti
- Piedalās vielu maiņā, tostarp uzsūc taukus tievās zarnas bārkstiņās un nogādā tos asinīs
- Uzņem un fagocitē mikroorganismus, bojātās šūnas un vecās šūnas
- Veido organisma imunitāti, ražojot antivielas
Uzbūve
labot šo sadaļuLimfātiskā sistēma sastāv no limfas ceļiem un limfoīdajiem orgāniem. Pie limfas ceļiem pieder dažāda lieluma limfas kapilāri, limfātiskie vadi, limfātiskie stumbri un divi galvenie limfātiskie vadi. Pie limfoīdajiem orgāniem pieder limfmezgli, limfātiskie mezgliņi tievajā zarna un resnajā zarnā, mandeles, liesa, aizkrūtes dziedzeris, sarkanās kaula smadzenes.[2]
Limfvadu sieniņas uzbūve ir līdzīga vēnu sieniņu uzbūvei. Arī limfvados ir vārstuļi, kas veicina limfas plūsmu tikai vienā virzienā uz sirdi, tāpēc limfātiskā sistēma ir arī venozās sistēmas daļa. Limfātiskie vadi veidojas saplūstot limfas kapilāriem, kas sākumā ir šauri, bet pēc tam nedaudz paplašinās un sabiezinās arī to sieniņa. Limfas kapilāri ir endotēlija caurulītes, kas perifērajos galos ir slēgtas, tie savstarpēji anastomozē un izveido tīklojumus. Limfātiskie kapilāri atrodas visos orgānos, izņemot, smadzenes, acs ābola sklēru un lēcu, liesu, ādas epitēliju, gļotādas, skrimšļus un placentu.
Limfvadu gaitā atrodas limfmezgli (nodi lymphatici). Atsevišķās ķermeņa vietās mezglu skaits palielinās un tie veido grupas vai limfmezglu paketes, piemēram, paduses vai cirkšņa apvidū. Visa limfa izplūst caur limfmezgliem, kuros tiek aizturētas svešas vielas un mikroorganismi. Limfa limfmezglos bagātinās ar limfocītiem un limfmezglos veidojas arī antivielas, jeb imūnvielas, kas nodrošina organisma imunitāti.
Visus limfvadus var iedalīt 2 lielās grupās:
- virspusējie limfvadi
- dziļie limfvadi.
Virspusējie limfvadi atrodas zemādā un savāc limfu no ādas, bet dziļie limfvadi atrodas zem fascijas un pārnes visu orgānu limfu. Dziļie limfvadi pavada attiecīgā apvidus artērijas un dziļās vēnas. Starp virspusējiem unn dziļajiem limfvadiem ir daudz anastomožu, tādējādi limfa var plūst no dziļajiem vadiem uz seklajiem un otrādi.
Limfas cirkulācija
labot šo sadaļuAsinīm plūstot pa kapilāriem lielajā asinsrites lokā, cauri to sieniņām iziet dažas asins plazmas sastāvdaļas. Tā veidojas audu šķidrums, kas apņem visas organisma šūnas. No šī šķidruma šūnas saņem barības vielas un skābekli, bet izdala tajā oglekļa dioksīdu un vielmaiņas galaproduktus. No starpšūnu telpām, kur ir šis šķidrums, ar sīkiem limfas kapilāriem, kas atrodas visos audos, sākas limfrites sistēma. Šiem kapilāriem viens gals ir slēgts. Limfa plūst pa šiem kapilāriem. Tad kapilāri savienojas lielākos limfvados, kuru sienās jau ir gludo muskuļu šķiedras, kā arī vārstuļi, kas neļauj limfai plūst atpakaļ, tādēļ limfa plūst tikai vienā virzienā — uz sirdi. Visi limfvadi apvienojas divos lielos limfvados, kas ieplūst lielajās vēnās. Lielo limfvadu ceļā atrodas limfmezgli. Pienākot pie limfmezgliem, limfvadi sazarojas un limfa ieplūst tajos. Limfmezglos koncentrējas limfocīti, kas izstrādā pretvielas un nodrošina imunitāti. Tādējādi limfmezgli organismā veido spēcīgu barjersistēmu cīņai pret mikroorganismiem. No lielajiem limfvadiem limfa ieplūst augšējās dobās vēnas sistēmā, un cikls "asinis-limfa-asinis" noslēdzas un reizē sākas no jauna.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Limfātiskā sistēma.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Erika Nagle. Bioloģija vidusskolai. Lielvārds, 2008. 105. lpp. ISBN 978-9984-11-272-5.
- ↑ Līga Sausiņa. Bioloģija vidusskolai 4. daļa. Zvaigzne ABC, 2010. 127. lpp. ISBN 978-9934-0-0621-0.