Porfirijs (grieķu: Πορφύριος, dzimis ap 234. gadu, miris ap 305. gadu) bija Libānā dzimis feniķiešu izcelsmes Romas impērijas laika grieķu filozofs — neoplatoniķis. Plotīna skolnieks, kristietības pretinieks un veģetārietis.
Dzimis Libānā. Mācījies Atēnās pie Kasija Longīna, kur pieņēmis vārdu Porfirijs. Vēlāk pārcēlies uz Romu, kļūdams par Plotīna skolnieku. Pēc Plotīna padoma kādu laiku dzīvoja Sicīlijā. Atgriezies Romā. Vēlākajā dzīves posmā apprecējies ar Marcellu — atraitni ar septiņiem bērniem un filozijas entuziasti.
Sicīlijā sacerētais Porfirija darbs "Izagoģija" (Εἰσαγωγή) Boēcija latīņu tulkojumā kļuva par Eiropas viduslaiku standarta grāmatu loģikā. Sarakstījis darbu "Orākulu filozofija" (Περὶ τῆς ἐκ λογίων φιλοσοφίας), kurā aiztāvēja pagānismu pret kristietību. Kritizējis kristiešus darbā "Pret kristiešiem" (Κατὰ Χριστιανῶν). Darba saturs zināms vien no tā kritiķu — Cēzarejas Eisebija, Laodikejas Apolinārija u.c. rakstiem, jo imperators Teodosijs II 435. gadā lika iznīcināt visus grāmatas eksemplārus.
Porfirijs sastādījis un rediģējis arī sava skolotāja Plotīna krājumu "Eneādas", kas ir vienīgie saglabājušies Plotīna raksti. Rakstījis arī par matemātiku, mūziku un astroloģiju. Darbā "Par atturēšanos no dzīvnieku izcelsmes barības" (Περὶ ἀποχῆς ἐμψύχων) sludinājis veģetārismu.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Porfirijs.
