Boēcijs
Anicijs Manlijs Severīns Boēcijs (Anicius Manlius Severinus Boëthius, arī Boethius un Boetius; dzimis apmēram 480. gadā, miris 524. vai 525. gadā) bija romiešu filozofs, valsts darbinieks un katoļu svētais.
| ||||||||||||||
|
Dzimis Romā senā un ietekmīgā Aniciju ģimenē, no kuras nācis imperators Petronijs Maksims un Olibrijs, kā arī vairāki konsuli. Arī viņa tēvs Flāvijs Manlijs Boēcijs bija konsuls. Pats Boēcijs jau 25 gadu vecumā bija senators, 522. gadā ticis iecelts par valsts kancelejas vadītāju galma maģistru.
Nodarbojies ar Aristoteļa un vairāku citu sengrieķu filozofu darbu tulkošanu latīņu valodā.[1] Boēcija ievērojamākais darbs bija "Filozofijas mierinājums" (latīņu: De consolatione philosophiae), ko viņš sacerēja cietumā, kur nokļuva pēc Itālijas ostgotu valdnieka Teodorika Lielā pavēles par pret valdnieku vērstas sazvērestības plānošanu. "Filozofijas mierinājums" kļuva par vienu no populārākajiem un ietekmīgākajiem Viduslaiku darbiem. 524. gadā Boēcijam cietumā izpildīts nāvessods. Eiropas kultūras vēsturē dažreiz ticis dēvēts par pēdējo romieti.
1883. gadā katoļu baznīca pasludināja viņu par svēto.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 69. lpp.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Boēcijs.
- Biogrāfija[novecojusi saite]
- Encyclopædia Britannica ieraksts (angliski)
- Stenfordas filozofijas enciklopēdijas ieraksts (angliski)
- Philosophers.co.uk ieraksts (angliski)
Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |