Plašsaziņa[1] jeb masu komunikācija ir process, kurā ar tehniskiem līdzekļiem (iespiestu līdzekļu, radio, kinematogrāfu, televīziju u.c.) skaitliski lielām un izkliedētām auditorijām tiek nodota informācija ar mērķi ietekmēt cilvēku vērtējumu, viedokli un rīcību. Saziņas elementi ir sūtītājs, kanāls (informācijas pārraides līdzeklis, ziņojums, informācija un saņēmējs). Plašsaziņas līdzekļi saziņā iesaista lielu daudzumu cilvēku, tie aptver visas saziņas formas ar masu auditoriju (televīzija, prese, radio, internets, kinozāles, grāmatas). Saziņa tomēr pārsvarā ir vienvirziena — informācijas saņēmējiem ir mazas iespējas atbildēt tieši, tāpēc plašsaziņas līdzekļu īpašnieki ir lielākās varas pozīcijās. Taču auditorijai ir iespēja atstāt negatīvu ietekmi — nepirkt laikrakstus, neskatīties TV utml. Mūsdienās mediji attīstījušies tik ļoti, ka atgriezenisko saikni un informācijas saņēmējiem ir iespējams iegūt pietiekami ātri, piemēram, zvanīt vai rakstīt uz radio, kā arī televīziju pārraides laikā, veidot forumus viedokļu apmaiņai interneta vidē.

Mediju ideoloģijasLabot

Mediju ideoloģijas nosaka, ka mediji darbojas un kā to darbību uztver sabiedrība.

Autoritārā ideoloģijaLabot

Mediji kā ideoloģiskās uzraudzības, apstrādes un kontroles līdzeklis, kā politiskās varas nodrošinājuma instruments (īpaši 17.—18. gadsimtā)

Brīvības ideoloģijaLabot

Tirgus ekonomikas apstākļos valsts iejaukšanās mediju funkcionēšanā nav nepieciešama.

Marksisma ideoloģijaLabot

Masu mediji pieder valstij, šī ideoloģija ir līdzīga autoritārajai ideoloģijai.

Sociālās atbildības ideoloģijaLabot

Uzsvērta pašu mediju sociālā atbildība un politiskā atbildība demokrātijas apstākļos.[2]

AtsaucesLabot

  1. «Akadēmiskā terminu datubāze — mass communications». LZA Terminoloģijas komisija. Skatīts: 2017. gada 30. augustā.
  2. Paula L., Korpa V. Socioloģija. Mācību līdzeklis. Jelgava: LLU SZF Socioloģijas katedra. 112.lpp

Izmantotā literatūraLabot

  • Paula L., Korpa V. Socioloģija. Mācību līdzeklis. Jelgava: LLU SZF Socioloģijas katedra. 112.lpp