Plīvurpūce
Plīvurpūce (Tyto alba) ir visbiežāk sastopamais pūčveidīgais putns un viens no visdaudzskaitlīgākajiem putniem pasaulē kopumā. Tā pieder plīvurpūču dzimtas (Tytonidae) plīvurpūču ģintij (Tyto). To bieži sauc arī par parasto plīvurpūci, lai atšķirtu no citām daudzajām plīvurpūču sugām. Reti sastopama arī Latvijā.
| Plīvurpūce Tyto alba (Scopoli, 1769) | |
|---|---|
_22.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Pūčveidīgie (Strigiformes) |
| Dzimta | Plīvurpūču dzimta (Tytonidae) |
| Ģints | Plīvurpūces (Tyto) |
| Suga | Plīvurpūce (Tyto alba) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 Plīvurpūces apdzīvotās teritorijas | |
 Plīvurpūce Vikikrātuvē | |
Plīvurpūce ir sastopama visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Tā mājo vai ir novērojama lielākajā daļā sauszemes, izņemot polāros un tuksneša reģionus. Izplatība Āzijā, salīdzinoši ar citiem kontinentiem, ir samērā ierobežota. Tā ir sastopama tikai Āzijas dienvidos: Tuvajos Austrumos, Indijā, Ķīnā, Indoķīnas pussalā un salās starp Āziju un Austrāliju. Eiropā plīvurpūces izplatība ziemeļos sasniedz Dāniju, daži pāri reizēm ligzdo arī Zviedrijas dienvidos. Izplatības ziemeļaustrumu robeža iesniedzas Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā un Ukrainā. Ārpus Eirāzijas plīvurpūce novērojama gandrīz visā Āfrikā, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā.[1]
Plīvurpūce Latvijā
labot šo sadaļu
Latvijā plīvurpūces ligzdošana nebija pierādīta kopš 1950. gadiem, kad pēdējās ligzdošanas vietas bija Zemgalē: Vētrasmuiža un Dobeles pilsdrupas. 2022. gadā konstatēts ligzdojošs pāris Kapsēdē.[1]
Plīvurpūce ziemo ligzdošanas areālā, tomēr mēdz klejot samērā tālu prom no ligzdošanas vietas. Par to liecina arī novērojumi Latvijā. Latvijas teritorijā var novērot divas plīvurpūču pasugas — Tyto alba alba un Tyto alba guttata, kuru novēro visbiežāk.[1] Spriežot pēc gredzeniem uz putnu kājām (sastapti trīs putni ar Vācijas gredzeniem), plīvurpūces Latvijā ieklejo no dienvidrietumiem. Trīsdesmit gadu periodā pēc 1962. gada plīvurpūces Latvijā netika novērotas, iespējams, to ligzdošanas areāls šajā laikā bija atkāpies. Sākot ar 1990. gadu vidu plīvurpūces atkal sāka biežāk apmeklēt Latviju.[1] Plīvurpūces Latvijā visbiežāk konstatētas dienvidrietumos un dienvidos, tomēr ir novērojumi arī Latvijas ziemeļos pie Salacgrīvas.[2]
Izskats
labot šo sadaļu
Plīvurpūce ir skaists putns ar gaišu apspalvojumu, gariem spārniem, garām kājām un īsu taisnstūrainu asti. Atkarībā, kurai pasugai pieder putns, tā augums ir apmēram 32—40 cm garš, spārnu plētums 107—110 cm.[3] Lidojumā plīvurpūci var atšķirt pēc astes, kurai lidojot ir raksturīga viļņojoša kustība, kā arī tās apspalvotās kājas brīvi nokarājas uz leju. Tās seja ir gaiša un izceļas uz kopējā apspalvojuma. Melnās acis, sejas diska sirdsveida forma un knābja novietojums sejā, kas atgādina degunu, kopumā rada iespaidu par plakanu, nedaudz cilvēcisku "pārsteiguma pilnu seju".[4]
Plīvurpūces galva un mugurpuse parasti ir brūna, gaiši brūna vai pelēka. Uz spalvu galiem tām ir raksturīgi sīki melnbalti punktiņi. Plakanā seja, kā arī pavēdere parasti ir balta vai gaiši brūna. Pavēderes apspalvojumam var būt un var nebūt punktējums. Zinātnieki ir konstatējuši, ka mātītēm, jo vairāk punktiņu, jo tās ir veselīgākas, bet tas neattiecas uz tēviņiem. Kopumā tēviņi ir mazāk punktēti kā mātītes. Tie ir mazāki nekā mātītes, kā tas ir raksturīgs pūčveidīgajiem putniem. Liela plīvurpūces mātīte var svērt 570 g,[3] toties tēviņš sver apmēram 10% mazāk. Plīvurpūces knābis var būt gan gaišs, gan tumšs, atkarībā no kopējā apspalvojuma toņa. Acis plīvurpūcēm ir tumši brūnas. Pirksti var būt gaišāk vai tumšāk pelēcīgi rozā, bet nagi ir melni.[5] Mazie putnēni viscauri ir segti ar baltām dūnām, bet to plakanā seja top redzama jau drīz pēc šķilšanās.[3]
Uzvedība
labot šo sadaļuPlīvurpūce tāpat kā citi pūčveidīgie pamatā ir aktīva nakts laikā, bet tā bieži kļūst aktīva īsi pirms saulrieta. Reizēm tā medī arī dienas laikā, īpaši, ja tai nav patikusi izvēlētā atpūtas vieta. Plīvurpūces atpūšas koku dobumos, uz kāda zara biezā koku lapotnē, alās un dažādās lauksaimniecības ēkās.[3] Tā medī klajā vietā virs lauksaimniecības tīrumiem vai ganībām, reizēm to var novērot medījot skrajā mežā. Īpaši tai patīk medīt mežmalās. Plīvurpūce parasti mājo zemāk par 2000 metriem virs jūras līmeņa, bet tā nepaceļas augstāk par 3000 metriem virs jūras līmeņa, kas reizēm ir novērojams tropos. Kā visiem pūčveidīgajiem plīvurpūces lidojums ir bez skaņas. Atšķirībā no citiem pūčveidīgajiem putniem plīvurpūce neūjina, tā spalgi kliedz. Tā var šņākt arī kā čūska, lai aizbiedētu "nelūgtus viesus". Noķerta plīvurpūce aizstāvoties noguļas uz muguras un skrāpē ar saviem asajiem, garajiem nagiem, turklāt cenšoties ieknābt ar savu līko knābi.[4]
Barība
labot šo sadaļu
Plīvurpūce pamatā medī mazus sauszemes zīdītājus un dažādus grauzējus. Tie ir strupastes, susliki, ciršļi, peles un žurkas. Plīvurpūces medī arī trušu mazuļus, sikspārņus, vardes, ķirzakas, nelielus putnus un kukaiņus. Lielākais medījums var svērt tikpat, cik sver pati medniece.
Plīvurpūce parasti medī klajā vietā, lidojumā pārlūkojot zemes virsmu, gan paceļoties augstāk, gan nolaižoties zemāk. Kā arī tā nometas uz kāda zema stabiņa vai zara, no kura var pārlūkot apkārtni.[3] Patiesībā, lai medītu, plīvupūcei medījums obligāti nav jāredz. Tā medījuma atrašanās vietu spēj noteikt pēc dzirdes. Plīvurpūce visbiežāk medī naktī vai krēslas stundās, tā uzmanīgi klausās trokšņos, tad straujā pikējumā ienirst zālē, krūmos vai sniegā, satverot upuri savos garajos nagos.[6]
Salīdzinot ar citiem pūčveidīgajiem putniem, plīvurpūce medī un patērē vairāk barības nekā citas pūces uz savu svara vienību. Tas padara plīvurpūces par visderīgākajiem un efektīgākajiem plēsējiem cīņā ar grauzējiem. Zemnieki ir secinājuši, ka tās ir pat efektīgākas nekā inde. Vienas nakts laikā vientuļa plīvurpūce nomedī vienu vai vairākus grauzējus. Pāris ar mazuļiem gada laikā nomedī vairāk kā 1000 grauzēju. Lai piesaistītu plīvurpūces lauku saimniecībām, daudzi zemnieki veido tām piemērotas ligzdošanas vietas.[7]
Ligzdošana
labot šo sadaļu
Mērenā klimata joslā riests plīvurpucēm sākas marta beigās vai aprīļa sākumā. Dienvidu reģionos ligzdošana var notikt jebkurā mēnesī visa gada laikā. Galvenais nosacījums, lai būtu pietiekami barības. Ja kādā teritorijā savairojas grauzēji, tas drīz vien izraisa vietējo plīvurpūču riestu. Arī vēsākajos reģionos ligzdošana bieži notiek divas reizes gadā. Ligzda visbiežāk tiek ierīkota koka dobumā, apmēram 20 metru augstumā, taču tā var tikt ierīkota arī pamestās ēkās, alās un pamestās raktuvēs.[3] Mātītes uzmanību tēviņš piesaista, riņķojot ap ligzdošanas vietu un īsi čirkstinot. Parasti tiek izdētas 4—7 olas.[8] Reizēm dējumā var būt ļoti daudz olas, to skaits var sasniegt pat 12 olas.[3] Mātīte dēj ar 2 dienu intervālu. Inkubācijas periods ilgst 30—34 dienas. Kamēr mātīte perē olas, tēviņš to apgādā ar barību, vēlāk par putnēniem rūpējas abi vecāki.[8] No ligzdas jaunie putni izlido pēc 50—55 dienām. Apmēram nedēļu tie uzturas ligzdas tuvumā, mācoties no vecākiem medīt, tad strauji pamet vecāku ligzdas teritoriju. Jau 10 mēnešu vecumā tie spēj pāroties un rūpēties par mazuļiem.
Nebrīvē lielākā daļa plīvurpūču nesasniedz 2 gadu vecumu. Kopumā to mūžs ir 1—2 gadi. Ziemeļamerikā visvecākā zināmā plīvurpūce nodzīvoja 11 gadus un 6 mēnešus, toties Nīderlandē 17 gadus un 10 mēnešus. Visvecākā plīvurpūce nebrīvē nomira 25 gadu vecumā.[3]
Sistemātika
labot šo sadaļuPlīvurpūcei ir daudzas pasugas. Laika gaitā vairākas no tām mūsdienās tiek sistematizētas kā sugas, par daudzām zinātniekiem trūkst pietiekami daudz informācijas, lai precizētu sistemātiku. Dažas tiek sistematizētas dažādās sistemātikās, vai nu kā pasugas vai kā sugas. Kopumā pasugu skaits ir apmēram 20—35. Saskaņā ar "Pasaules pūču rokasgrāmatu" (angļu: Owls: A Guide to the Owls of the World, Yale University Press) plīvurpūcei ir 35 pasugas.[3] Pasugas savā starpā pamatā atšķiras ar krāsu un auguma izmēru.
|
|
|
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Plīvurpūce Arhivēts 2013. gada 24. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Putni.lv
- ↑ Salacgrīvas Lauteros sastapts retums — plīvurpūce
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 3,8 Common Barn Owl — Tyto alba
- ↑ 4,0 4,1 Bruce (1999), Svensson et al. (1999): pp.212—213, OwlPages (2006)
- ↑ Bruce (1999), Mátics & Hoffmann (2002)
- ↑ Day, Charles (2001): Researchers uncover the neural details of how Barn Owls locate sound sources. Phys. Today 54(6): 20-22
- ↑ «Spooky Owl Provides Natural Rodent Control For Farmers». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 7. martā. Skatīts: 2014. gada 14. jūlijā.
- ↑ 8,0 8,1 Lincoln Park Zoo: Barn Owl
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Liepājas rajonā novērota Latvijā reti sastopamā plīvurpūce
- Plīvurpūce (Tyto alba) Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
- Gaidis tīklā ievilina sensāciju[novecojusi saite]
- Kanādas $3 sudraba apzeltīta monēta — Plīvurpūce[novecojusi saite]
- Latvijas daba: Plīvurpūce
- BirdLife: Barn Owl Tyto alba Arhivēts 2011. gada 5. augustā, Wayback Machine vietnē.
- IBC: Common Barn-owl (Tyto alba)
- All About Birds: Barn Owl
- The Barn Owl Trust
- South Dakota: Barn Owl
- ARKive: Barn Owl