Otrā pasaules kara cēloņi

Otrais pasaules karš (1939. gada 1. septembris — 1945. gada 2. septembris) bija planētas mēroga bruņots konflikts, kurā iesaistījās divas pasaules militāri politiskās koalīcijas un kurš kļuva par lielāko cilvēces vēsturē. Tajā bija iesaistītas 62 valstis no 74, kas pastāvēja tajā laikā (80 % pasaules iedzīvotāju). Cīņas notika trīs kontinentu teritorijā un četru okeānu ūdeņos. Šis bija vienīgais konflikts, kurā tika izmantoti kodolieroči.

Otrā pasaules kara cēloņi

Versaļas līguma nosacījumi

Pēc Pirmā pasaules kara beigām 1919. gadā tika parakstīts Versaļas līgums, kurš uzlika Vācijai smagus nosacījumus, tai skaitā ievērojamas reparācijas (Vācija tika atzīta par vienīgo kara vaininieci saskaņā ar Līguma 231. pantu) un teritoriālus zaudējumus. Reparācijas noveda pie smagas ekonomiskās krīzes un hiperinflācijas Vācijā 1920. gados. Tika noteikts arī Vācijas armijas lieluma ierobežojums, aizliedzot tai turēt vairāk par 100 000 karavīriem un pilnībā likvidējot karafloti un gaisa spēkus.

Šie nosacījumi radīja dziļu neapmierinātību Vācijas sabiedrībā un deva auglīgu augsni radikālu politisko kustību, tostarp nacisma, izplatībai.

Ekonomiskā krīze un totalitārisma pieaugums

1929. gadā sākās Lielā depresija, globāla ekonomiskā krīze, kas smagi skāra daudzas valstis. Bezdarbs un nabadzība palielināja sociālo spriedzi un radikalizēja sabiedrību. Vācijā Lielās depresijas sekas bija īpaši smagas. Bezdarbs strauji pieauga, sasniedzot aptuveni 30% 1932. gadā, un rūpniecības ražošana saruka par gandrīz 50%. Šī situācija sekmēja Ādolfa Hitlera un Nacionālsociāliskās vācu strādnieku partijas nākšanu pie varas.

Ādolfs Hitlers un viņa partija izmantoja sabiedrības neapmierinātību un solīja atjaunot Vācijas varenību. Pēc tam, kad Hitlers 1933. gadā kļuva par Vācijas kancleru, viņš uzsāka agresīvu ārpolitiku, kas ietvēra Reinzemes remilitarizāciju, Austrijas anšlusu un Sudetu aneksiju.

Ar Itālijā pie varas nāca Benito Musolīni, kurš sapņoja par jaunu Romas impērijas atjaunošanu. Japānā militārās vadības ietekme pieauga, kas noveda pie agresīvās ekspansijas politikas Āzijā un Klusajā okeānā.

Spānijas pilsoņu kara ietekme

1936.–1939. gadā Spānijā norisinājās pilsoņu karš, kurā iesaistījās arī citas valstis. Spānijas pilsoņu kara laikā notika sadursme starp fašistu un antifašistu spēkiem. Francisko Franko vadītie nacionalisti, kurus atbalstīja fašistiskā Itālija un nacistiskā Vācija, stājās pretī republikāņiem, kurus atbalstīja Padomju Savienība un starptautiskās brigādes, ko veidoja brīvprātīgie no dažādām valstīm.

Nacistiskā Vācija un fašistiskā Itālija izmantoja Spānijas pilsoņu karu kā izmēģinājumu poligonu saviem jaunajiem ieročiem un taktikām. Piemēram, vācu lidmašīnas veica masveida bombardēšanas uzlidojumus, piemēram, uzbrukumu Gernikai, kas kļuva par mūsdienu kara šausmu simbolu. Franko panākumi Spānijā nostiprināja fašistisko režīmu pozīcijas Eiropā. Nacionālistu uzvara parādīja fašistisko kara metožu efektivitāti un nostiprināja Hitlera un Musolīni pārliecību par turpmāku agresīvu darbību iespējamību.

Spānijas pilsoņu karš arī parādīja, ka tādas demokrātiskas valstis kā Francija un Lielbritānija nav gatavas aktīvi pretoties fašistiskajiem agresoriem. Antifašistiskās nometnes valstis apzinājās fašistisko režīmu radītos draudus, taču nespēja apvienot spēkus, lai tiem efektīvi stātos pretī.

Nāciju Līgas neveiksme

1919. gadā pēc Pirmā pasaules kara izveidotā Nāciju līga jeb Tautas Savienība, kuras mērķis bija uzturēt starptautisko mieru un novērst konfliktus, saskārās ar daudzām problēmām, kas mazināja tās efektivitāti. Dažas svarīgas pasaules lielvalstis neiekļāva Nāciju Līgu. Kaut arī Amerikas Savienotās Valstis bija Līgas iniciatores, tās nekad nekļuva par tās locekli, kas ievērojami vājināja tās ietekmi un autoritāti. Padomju Savienība Līgai pievienojās tikai 1934. gadā, bet 1939. gadā tika izslēgta. Vācija izstājās no Līgas 1933. gadā pēc nacistu nākšanas pie varas.

Tautu Savienībai trūka efektīvu lēmumu pieņemšanas un īstenošanas mehānismu. Svarīgu lēmumu vienprātības prasība padarīja procesu ārkārtīgi lēnu un bieži vien neiespējamu. Līgai nebija savu bruņoto spēku, un tā bija atkarīga no biedriem, kuri ne vienmēr bija gatavi sadarboties.

Tautu Savienība nespēja efektīvi reaģēt uz Itālijas, Japānas un Vācijas agresīvajām darbībām 1930. gados (Otrais Itālijas-Etiopijas karš, Japānas agresija Mandžūrijā).

Sabiedroto neizlēmība

Lielbritānijas un Francijas politika, mēģinot nomierināt Hitleru ar piekāpšanos, piemēram, Minhenes vienošanās, kurā tika pieļauta Sudetu apgabalu aneksija, tikai mudināja Hitleru turpināt agresīvo politiku, radot precedentus Eiropas robežu maiņai pēc agresoru pieprasījumiem. Šāda piekāpšanās tikai stiprināja Hitlera pārliecību, ka viņš var turpināt ekspansiju bez lielām sekām.

Šī vienošanās tika pieņemta, cerot saglabāt mieru Eiropā, tomēr tā radīja tieši pretējo efektu. Hitlera režīms to uztvēra kā Rietumu demokrātiju vājuma izpausmi un pārliecinājās, ka varēs turpināt savas teritoriālās prasības. Pēc Sudetu apgabalu aneksijas sekoja Čehoslovākijas okupācija 1939. gada martā, pierādot, ka piekāpšanās politika neveicināja mieru, bet gan veicināja turpmāku agresiju.

Molotova—Ribentropa pakts

Molotova-Ribentropa paktam, kas pazīstams arī kā Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas pakts, bija liela nozīme Otrā pasaules kara izcelšanās procesā. Šim paktam, ko 1939. gada 23. augustā parakstīja nacistiskā Trešais reihs un PSRS, bija vairāki būtiski noteikumi, kas ietekmēja politisko un militāro situāciju Eiropā 20. gadsimta 30. gadu beigās. Abas puses apņēmās atturēties no agresijas viena pret otru un ievērot neitralitāti gadījumā, ja trešā puse uzbruktu kādai no parakstītājām pusēm. Paktā tika iekļauts slepens papildu protokols, kas paredzēja ietekmes sfēru sadalījumu Austrumeiropā starp Vāciju un Padomju Savienību. Saskaņā ar šo protokolu Austrumpolija, Somija, Igaunija, Latvija un Besarābija atradās PSRS ietekmes sfērā, bet Rietumpolija un Lietuva — Vācijas ietekmes sfērā.

Iebrukums Polijā

Pakts ļāva Hitleram uzsākt agresiju pret Poliju, zinot, ka Padomju Savienība neiejauksies. 1939. gada 1. septembrī Vācija iebruka Polijā. Šis iebrukums izraisīja Lielbritānijas un Francijas kara pieteikumu Vācijai, tā uzsākot Otro pasaules karu. 1939. gada 17. septembrī arī Padomju Savienība iebruka Austrumpolijā, pamatojot savu rīcību ar nepieciešamību aizsargāt ukraiņu un baltkrievu iedzīvotājus. Polija tika sadalīta starp Vāciju un PSRS.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Otrā pasaules kara cēloņi.