Vilhelms Ostvalds

Vilhelms Ostvalds (vācu: Wilhelm Ostwald; 1853. gada 2. septembris — 1932. gada 4. aprīlis) bija vācbaltiešu ķīmiķis, filozofs. Viņš ir vienīgais Latvijā dzimušais un strādājušais Nobela prēmijas laureāts (1909), kas to saņēma par katalīzes pētījumiem, kā arī par fundamentālo principu izpēti attiecībā uz ķīmisko līdzsvaru un ķīmisko reakciju ātrumu.

Vilhelms Ostvalds Wilhelm Ostwald Personīgā informācija Dzimis 1853. gada 2. septembrī Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1932. gada 4. aprīlī (78 gadi) Leipciga, Vācijas Impērija (tagad Vācija) Tautība vācbaltietis

Zinātniskā darbība Zinātne ķīmija Studenti Pauls Valdens Valters Nernsts Sasniegumi, atklājumi Ostvalda atšķaidīšanas likums, Ostvalda process, mola jēdziens Apbalvojumi Nobela prēmija ķīmijā (1909)

Dzīvesgājums

Dzimis 1853. gadā Rīgā mucinieku meistara Gotfrīda Vilhelma Ostvalda (1824—1903) un viņa sievas Elizabetes Leiķeles (1824—1903) ģimenē. Viņa vecākais brālis Eižens Ostvalds bija mežzinātnieks, Latvijas Universitātes docents (1920). Mācījās Rīgas reālģimnāzijā (1864—1871). Ostvalds krievu valodu prata vāji, un, ģimnāziju beidzot, viņam nācās kārtot krievu valodas pēceksāmenu. Studēja ķīmiju Tērbatas Universitātē (TU) (1872—1875), iestājās studentu korporācijā Fraternitas Rigensis (filistrs). Pēc studiju beigšanas strādāja par asistentu TU Fizikas institūtā, tad TU Ķīmijas institūtā, kur aizstāvēja disertāciju (1878), tika habilitēts (1880) un ievēlēts par privātdocentu TU Ķīmijas institūtā (1880—1881). Jau Tērbatā izcēlās ar savām unikālajām prāta spējām un prasmi jaunas aparatūras izgudrošanā, 1877. gadā izveidojot piknometru — ierīci šķidruma blīvuma mērīšanai. 1880. gadā viņš apprecējās ar Helēnu fon Reiheri (Reyher), viņu ģimenē piedzima pieci bērni.

1881. gadā Ostvalds atgriezās Rīgā un strādāja par ķīmijas profesoru Rīgas politehnikumā (1881—1887), bija Rīgas Dabaspētnieku biedrības loceklis. Ķīmijas eksperimentu veikšanai viņš izgatavoja jaunu mēraparatūru — termostatu, reostatu un viskozimetru. Rīgas periodā viņš izdeva "Vispārīgās ķīmijas mācību grāmatu" (Lehrbuch der Allgemeinen Chemie, 1884).

Baltijas pārkrievošanas laikā 1885. gadā Ostvalds izstājās no Krievijas Ķīmijas un fizikas biedrības, kur bija uzņemts ar D. Mendeļejeva un A. Butļerova ieteikumu. Kad 1887. gadā Leipcigas Universitātē atbrīvojās fizikālās ķīmijas profesūra (tolaik vienīgā fizikālās ķīmijas profesūra Vācijā) katedru piedāvāja 34 gadus vecajam Vilhelmam Ostvaldam. Leipcigas Universitātē viņš kopā ar saviem līdzstrādniekiem izveidoja moderno fizikālo ķīmiju. Kā galvenie atklājumi ir uzskatāmi darbi par katalīzi, ķīmisko līdzsvaru, ķīmiskās reakcijas ātrumu. 1904. gadā viņu aicināja uzstāties pasaules Zinātnes un Mākslas kongresa filozofijas sekcijā Sentluisā. Vienu akadēmisko gadu Ostvalds lasīja lekcijas fizikālķīmijā un natūrfilosofijā Hārvarda Universitātē, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā un Kolumbijas Universitātē (1905—1906).

Urna ar Vilhelma Ostvalda pelniem iemūrēta klintī dzimtas īpašumā Grosbotenē

Leipcigas Universitātē viņam radās konflikts ar konservatīvi noskaņotajiem Filozofijas fakultātes profesoriem. Pēc atgriešanās no ASV 1906. gadā Ostvalds priekšlaicīgi emeritējās 53 gadu vecumā un atlikušo mūža daļu nodevās saviem vaļaspriekiem un natūrfilozofisko uzskatu attīstīšanai. 1909. gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju ķīmijā. 1911. gadā Ostvalds tika uzņemts Leipcigas brīvmūrnieku ložā "Zu den drei Ringen", vēlāk viņš kļuva par lielložas "Zur aufgehenden Sonne" lielmeistara vietnieku, no 1914. gada par goda lielmeistaru.

Pirmā pasaules kara laikā apsīka viņa starptautiskie kontakti un Ostvalds pievērsās krāsu pētīšanai savā 1916. gadā izveidotajā mājas laboratorijā. Viņš bija kaislīgs gleznotājs, šim nolūkam viņš pats gatavoja krāsas un izstrādāja oriģinālu krāsu teoriju, kas ietekmējusi tādu gleznotāju kā Paula Klē un Pīta Mondriāna uzskatus.

Miris Leipcigas slimnīcā 1932. gadā, urna ar viņa pelniem iemūrēta klintī viņa zemes īpašumā "Enerģija" Grosbotenē (tagad Grimmas daļa) pie Leipcigas, kas kopš 2009. gada nosaukta par Vilhelma Ostvalda parku (Wilhelm-Ostwald-Park).

1989. gadā Leipcigā tika nodibināta Vilhelma Ostvalda ģimnāzija (Wilhelm-Ostwald-Gymnasium), 2003. gada 1. augustā Rīgā tika nodibināta Ostvalda vidusskola.

Zinātniskā darbība

Vilhelms Ostvalds (pa labi) savā laboratorijā

Laikā, kad Ostvalds strādāja par ķīmijas profesoru Rīgā, par elektrolītu struktūru un disociācijas procesiem bija visai miglains priekšstats. Lai pārbaudītu savas hipotēzes, viņš izveidoja savu pētnieku komandu, uzaicinot uz Rīgu tolaik nepazīstamo zviedru ķīmiķi Svanti Arrēniusu un iesaistot darbā studentu Paulu Valdenu. Abi sekoja viņam līdzi uz Leipcigu, kur viņu panākumi drīz vien vainagojās ar pasaules slavu. Viņa Tartu un Rīgas perioda pētījumi šķīšanas teorijā noveda pie "Ostvalda atšķaidīšanas likuma" (Ostwaldsche Verdünnungsgesetz) postulēšanas 1888. gadā. Ap 1900. gadu Ostvalds ieviesis ķīmijā jēdzienu mols, lai apzīmētu katras vielas molekulāro svaru. 1902. gadā viņš patentēja slāpekļskābes iegūšanai izmantojamo "Ostvalda procesu", kas vēlāk kalpoja par pamatu mākslīgā mēslojuma un sprāgstvielu ražošanai.

Galvenie darbi

• Volumenchemische Studien über Affinität (1877)
• Lehrbuch der Allgemeinen Chemie (1884)
• Grundriss der Allgemeinen Chemie (1889)
• Hand- und Hilfsbuch zur Ausführung physikalisch-chemischer Messungen (1893)
• Zeitschrift für physikalische Chemie, Stöchiometrie und Verwandtschaftslehre (1887—1937)
• Ostvalds ir radījis arī savu dabas filozofijas mācību, kuras attīstīšanai viņš izdeva žurnālu "Annalen der Naturphilosophie" (1901—1921).

Literatūra

Vilhelma Ostvalda piemineklis Krišjāņa Barona ielā Rīgā, iepretī pirmajai Rīgas Politehniskās augstskolas ēkai

• Domschke, Jan-Peter: Wilhelm Ostwald, eine Kurzbiografie — Großbothen : Wilhelm-Ostwald-Gesellschaft, 2000
• Domschke, Jan-Peter: Wilhelm Ostwald: Chemiker, Wissenschaftstheoretiker, Organisator — 1. Auflage. — Köln : Pahl-Rugenstein, 1982
• Gesellschaft Deutscher Chemiker (Frankfurt/Main): Historische Stätten der Chemie: Friedrich Wilhelm Ostwald — Leipzig/Großbothen, 1. September 2005.
• Krajewski, Markus: Restlosigkeit. Weltprojekte um 1900, Fischer Taschenbuch Verlag, Frankfurt am Main, 2006, S. 64-140.
• Ulrich Becker/Fritz Wollenberg: Eine Sprache für die Wissenschaft. Beiträge und Materialien des Interlinguistik-Kolloquiums für Wilhelm Ostwald, am 9. Nov. 1996, an der Humboldt-Universität zu Berlin
• Lothar Dunsch: Das Portrait: Wilhelm Ostwald. In: Chemie in unserer Zeit., 16. Jahrgang, Dezember 1982, S.186-196. Verlag Chemie
• Ostwald, Grete: Wilhelm Ostwald. Mein Vater, Berlin 1953

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vilhelms Ostvalds.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Jānis Stradiņš. Vienīgais Nobela prēmijas laureāts no Latvijas. Arhivēts 2008. gada 25. februārī, Wayback Machine vietnē.
• Nobela prēmijas lekcija On Catalysis 1909. gada 12. decembrī (angliski)
• Biogrāfija no Nobelprize.org mājas lapas (angliski)
• Vilhelma Ostvalda biedrība (vāciski)
• Ostvalda piemiņas vietas un arhīvs^{[novecojusi saite]} (vāciski)
• Biogrāfija (vāciski)
• Ostvalda raksti un grāmatas par krāsām Arhivēts 2008. gada 14. janvārī, Wayback Machine vietnē.(vāciski)
• Informācija angliski Arhivēts 2007. gada 1. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
• Ostvalda autobiogrāfija:
  • Dzīves līnijas 1. sēj. (vāciski)
  • Dzīves līnijas 2. sēj. (vāciski)
  • Dzīves līnijas 3. sēj. (vāciski)

Apbalvojumi
Priekštecis: Ernests Rezerfords	Nobela prēmija ķīmijā 1909	Pēctecis: Oto Vallahs