Omāri
Omāri, omāru dzimta (Nephropidae) ir viena no vēžu infrakārtas (Astacidea) dzimtām, kas apvieno 54 mūsdienās dzīvojošas omāru sugas.[1] To tuvākie radinieki ir rifu omāri un upesvēži. Omāriem ir milzīga ekonomiskā nozīme, un tie ir augstu vērtēts jūras pārtikas produkts.
| Omāri Nephropidae (Dana, 1852) | |
|---|---|
 Eiropas omārs (Homarus gammarus) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Posmkāji (Arthropoda) |
| Apakštips | Vēžveidīgie (Crustacea) |
| Klase | Augstākie vēži (Malacostraca) |
| Kārta | Desmitkājvēži (Decapoda) |
| Apakškārta | Pleocimāti (Pleocyemata) |
| Infrakārta | Vēži (Astacidea) |
| Virsdzimta | Omāru virsdzimta (Nephropoidea) |
| Dzimta | Omāri (Nephropidae) |
 Omāri Vikikrātuvē | |
Sistemātikas izmaiņas
labot šo sadaļu
Saskaņā ar jaunāko sistemātiku omāru dzimta ir apvienota ar garpirkstu omāru dzimtu (Thaumastochelidae), un abas garpirkstu omāru ģintis (Thaumastocheles un Thaumastochelopsis) iekļautas omāru dzimtā,[1] lai gan joprojām daudzas sistemātikas lieto garpirkstu omāru dzimtas taksonu.[2]
Izplatība
labot šo sadaļuOmāri mājo Atlantijas, Indijas un Klusajā okeānā, pamatā dzīvojot dziļumā un uz slīpām gultnēm.[3] Minimālais dziļums ir apmēram 9 metri, maksimālais 3500 m.[4] Vairāku ģinšu sugas sastopamas visos trijos okeānos, kā arī ir ģintis, kuras ir endēmas kādam no okeāniem. Sugu izplatībai Atlantijas un Klusajā okeānā ir novērojama zināma asimetrija, ņemot vērā okeānu rietumu un austrumu daļu. Rietumu reģionos ir daudz lielāka sugu dažādība nekā austrumu reģionos. Šai parādībai zinātniekiem nav izskaidrojuma.[3]
Morfoloģija
labot šo sadaļu
Omāri ir bezmugurkaulnieki ar cietu, aizsargājošu eksoskeletu. Līdzīgi kā pārējiem posmkājiem, arī omāriem jānomet ārējā čaula, lai spētu augt lielāki. Kopumā pieauguši omāri, atkarībā no sugas, ir apmēram 25—50 cm lieli. Čaulas maiņas laikā tie ir neaizsargāti, vairākām sugām šajā periodā mainās arī krāsa. Omāriem ir garš, cauruļveida ķermenis ar muskuļotu vēderu, kas sastāv no sešiem posmiem,[5] kā arī labi attīstītu galvas priekšējo daļu.[1] Tam ir desmit kāju pāri. Pirmie pieci pāri ir ejkājas, kas piestiprinātas pie galvkrūtīm, bet otrie pieci ir peldkājas, kas piestiprinātas pie pirmajiem pieciem vēdera posmiem.[5] Omāriem galva un krūšu daļa nekustīgi savienotas kopā, veidojot galvkrūšu vairogu. Acis var būt gan ļoti labi attīstītas, gan samazinātas, bet tās vienmēr novietotas uz kustīgiem kātiņiem.[6] Omāru taustekļi ir cilindriski un daudz garāki nekā ķermenis,[1] tie ir galvenie maņu orgāni. Vēdera pēdējais posms ir ar sānu dzeloņiem un galā tam ir astes spura.
Trīs priekšējiem ejkāju pāriem ir spīles, no kurām pirmā pāra spīles ir ļoti lielas. Lielās spīles pārī var būt vienādi lielas vai arī atšķirīgas. Spīļu pirksti parasti ir garāki nekā spīles delnas daļa. Lielākajai daļai sugu pirkstu garums nesasniedz proporciju 2:1 (pirksti ir īsāki, kā divas delnas). Toties garpirkstu omāriem pirksti ir četras reizes garāki nekā delna.[7] Līdzīgi kā zirnekļiem un gliemežiem, arī omāriem asinis ir zilā krāsā, jo satur hemocianīnu, kas savukārt satur varu.[8]
Omāri pārvietojas, lēni ejot pa gultni. Tomēr, ja tiem draud briesmas, omāri spēj ātri atmuguriski peldēt, airējoties ar vēderu — strauji saliecot vēderu zem sevis un atkal iztaisnojot.[5] Peldēšanas ātrums var būt 5 m/s.[9]
Mūža ilgums
labot šo sadaļuOmāri aug visu mūžu, periodiski mainot čaulu (eksoskeletu) un katru reizi vairojot muskuļu šūnas.[10] Pirmo 5—7 gadu laikā čaula tiek nomainīta apmēram 25 reizes.[11] Tā kā omāri ekstrēmos gadījumos var nodzīvot līdz 100 gadiem,[11] tie var sasniegt ievērojamu lielumu. Lielākie omāri ir Amerikas omāri (Homarus americanus), un lielākais zināmais omārs ir svēris 20,14 kg.[11]
Omāra mūža ilgumu ierobežo tā lielums. Lai nomainītu čaulu, tas no dzīvnieka prasa lielu enerģiju un, jo lielāks omārs, jo lielāka enerģija tiek patērēta. Apmēram 10—15% omāru mirst čaulas maiņas laikā, izsīkstot to iekšējām enerģijas rezervēm. Sasniedzot ļoti lielu vecumu, eksoskelets pamazām sāk irt un degradēties, līdz omārs mirst.[12] Vidēji tēviņi dzīvo apmēram 31 gadu, mātītes 54 gadus.[12]
Atšķirības no līdzīgām dzimtēm
labot šo sadaļuNo upesvēžiem omāri atšķiras ar to, ka to pēdējie divi krūšu posmi nav kustīgi,[13] bet no rifu omāriem tie atšķiras ar to, ka omāriem spīles ir trijiem pirmajiem kāju pāriem, bet rifu omāriem tikai pirmajam pārim.[13]
Ekoloģija
labot šo sadaļu
Omāri ir vienpatņi un dzīvo pa vienam dažādās iedobēs vai alās zem akmeņiem. Visas sugas ir visēdājas un galvenokārt barojas ar dzīvu barību — zivīm, moluskiem, citiem vēžveidīgajiem, tārpiem un nedaudz ar augiem. Ja nav pieejama cita barība, omāri barojas arī ar maitu, kā arī akvārijos ir novērots kanibālisms. Tomēr, ne vienmēr, atrodot cita omāra ādu dzīvnieka kuņģī, tas nozīmē, ka tas ir kanibālisma pierādījums, jo omāri apēd savu nomesto, veco čaulu.[14] Ilgu laiku valdīja uzskats, ka kanibālisms nepiemīt savvaļā dzīvojošiem omāriem, tomēr 2012. gadā izdevās novērot kanibālismu arī savvaļā.[15] Omāri dzīvo simbiozē ar ciklioforām, kuras mājo tikai uz omāru žaunām un mutes daļām.[16]
Omāri pārtikā
labot šo sadaļuVairākas omāru sugas ir iecienīta delikatese. Līdzīgi kā upesvēžus, tos dzīvus vai nu met vārošā ūdenī vai tvaicē. Kad omāru gatavo, to vispirms nosver, lai izrēķinātu cik ilgi tas jāvāra — omāru vāra 7 minūtes, ņemot vērā pirmos 450 gramus un pieliekot klāt pa 3 minūtēm uz katriem nākamajiem 450 gramiem.[17] Vārītus omārus pievieno zupām, mērcēm, salātiem un dažādiem citiem ēdieniem. To pasniedz arī vienkārši ar kausētu sviestu. Vārīta omāra čaula kļūst koši oranžīgi sārta.
Sistemātika
labot šo sadaļu- Omāru dzimta (Nephropidae)[1]
- ģints Acanthacaris
- ģints Dinochelus
- ģints Eunephrops
- ģints Homarinus
- ģints Homarus
- ģints Metanephrops
- ģints Neophoberus
- ģints Nephropides
- ģints Nephrops
- ģints Nephropsis
- ģints Phoberus
- ģints Thaumastocheles
- ģints Thaumastochelopsis
- ģints Thymopides
- ģints Thymops
- ģints Thymopsis
- ģints Wongastacia
- †ģints Hoploparia
- †ģints Jagtia
- †ģints Oncopareia
- †ģints Palaeonephrops
- †ģints Paraclythia
- †ģints Pseudohomarus
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 World Register of Marine Species: Nephropidae Dana, 1852
- ↑ «Marine LObsters of the World». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 22. martā. Skatīts: 2015. gada 4. novembrī.
- ↑ 3,0 3,1 Edited by Frederick Schram,Carel von Vaupel Klein, 2012 "Treatise on Zoology - Anatomy, Taxonomy, Biology. The Crustacea, Volume 9, Part B", (page 78)
- ↑ «EOL: Nephropidae». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 25. novembrī. Skatīts: 2015. gada 4. novembrī.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 «Vēzis nav atpakaļrāpulis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2015. gada 4. novembrī.
- ↑ «Marine Lobsters of the World». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 26. septembrī. Skatīts: 2015. gada 4. novembrī.
- ↑ Infraorder Astacidea
- ↑ «It's a slug's life». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 12. augustā. Skatīts: 2015. gada 4. novembrī.
- ↑ «The American lobster – frequently asked questions». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 10. martā. Skatīts: 2010. gada 10. martā.
- ↑ C. K. Govind (1995). "Muscles and their innervation". In Jan Robert Factor. Biology of the Lobster Homarus americanus. San Diego, CA: Academic Press. pp. 291–312. ISBN 978-0-12-247570-2.
- ↑ 11,0 11,1 11,2 «Heaviest Marine Crustacean». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 28. maijā. Skatīts: 2006. gada 28. maijā.
- ↑ 12,0 12,1 Don’t Listen to the Buzz: Lobsters Aren’t Actually Immortal
- ↑ 13,0 13,1 Dale Tshudy & Loren E. Babcock (1997). "Morphology-based phylogenetic analysis of the clawed lobsters (family Nephropidae and the new family Chilenophoberidae)". Journal of Crustacean Biology 17 (2): 253–263. doi:10.2307/1549275. JSTOR 1549275
- ↑ «Atlantic Lobsters, Homarus americanus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 5. septembrī. Skatīts: 2015. gada 4. novembrī.
- ↑ «Cruel new fact of crustacean life: lobster cannibalism». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 3. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 4. novembrī.
- ↑ M. Obst, P. Funch & G. Giribet (2005). "Hidden diversity and host specificity in cycliophorans: a phylogeographic analysis along the North Atlantic and Mediterranean Sea". Molecular Ecology 14 (14): 4427–4440. doi:10.1111/j.1365-294X.2005.02752.x. PMID 16313603
- ↑ «Cooking Lobsters». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 7. jūnijā. Skatīts: 2007. gada 7. jūnijā.