Nikolajs Berzarins
Nikolajs Berzarins (krievu: Николай Эрастович Берзарин; 1904. gada 1. aprīlis — 1945. gada 16. jūnijs) bija Sarkanās armijas virsnieks, Padomju Savienības Varonis. Pirmais Berlīnes pilsētas un garnizona komandants pēc Otrā pasaules kara.
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Biogrāfija labot šo sadaļu
Dzimis Sanktpēterburgā Putilova rūpnīcas strādnieka Ernesta Bērzzariņa (Erast Berzzarin) ģimenē. Atsevišķi autori uzskata, ka viņš bijis latvietis,[1][2] tomēr ir skaidri zināms, ka pats viņš sevi par latvieti nesauca.[3] Viņam bija brālis un četras māsas. 1913. gadā iestājās vakara kursos Petrogradas sākumskolā, kur ieguva grāmatsējēja specialitāti. Agri zaudēja vecākus, tēvs nomira 1917., bet māte 1918. gadā.
1918. gada 14. oktobrī brīvprātīgi iestājās Sarkanajā armijā, piedalījās cīņās Ziemeļu frontē. 1921. gadā piedalījās Kronštates dumpja apspiešanā. 1922. gadā iestājās komjaunatnē. Jau kā ložmetēju komandas priekšnieka palīgs piedalījās zemnieku dumpju apspiešanā Amūras apriņķī 1924. gadā. 1926. gadā Maskavā pabeidza mācību kursus kājnieku virsniekiem ("Vistrel"). Tajā pašā gadā tika uzņemts komunistiskajā partijā. 1925. gadā pabeidza ložmetējnieku kursus un tajā pašā gadā apprecējās ar krājkases darbinieci Natāliju Prosiņuku. 1926. gadā viņiem piedzima meita Larisa, bet 1938. gadā Irina. 1927. gadā pabeidza komandējošā sastāva kursus Sibīrijas Kara apgabalā. 1927. gadā iecelts par komandieru skolas vienības komandieri Irkutskā. Aktīvi piedalījās cīņās pie Ķīnas robežas pret japāņiem. No 1933. līdz 1935. gadam štābista darbā Habarovskā, līdz 1937. gadam bija 26. strēlnieku divīzijas komandieris Tālajos austrumos. 1938. gadā tika iecelts par Galveno instruktoru Amūras grupas štābā. Kaujās pie Hasana ezera 1938. gadā tika iecelts par 32. divīzijas komandieri, decembrī par 59.strēlnieku korpusa komandieri. 1940. gada 26. maijā paaugstināts par ģenerālmajoru. 1940. gada jūlijā kļuva par 1. Tālo austrumu armijas komandiera vietnieku.
Pēc Latvijas okupācijas ieradās Rīgā, kur komandēja 27. armiju. Piedalījās cīņās Latvijā pret uzbrūkošo Vācijas armiju 1941. gada jūnijā un jūlijā. Vēlāk komandēja 34. armiju. Neilgu laiku bija 61. armijas, 20. armijas komandiera vietnieks. Pēc tam 39. armijas komandieris. 1943. gada martā tika smagi ievainots pie Vjazmas. Līdz augustam atradās kara hospitālī. No 1945. gada maija komandēja 5. triecienarmiju, kura piedalījās cīņās Rumānijā.
Berlīnes ieņemšanas operācijā Berzarina 5. triecienarmijai tika uzdots ieņemt un noturēt Berlīnes centrālo daļu, valdības ēkas. Par prasmīgo vadību vēl aprīlī saņem Padomju Savienības varoņa nosaukumu. 28. aprīlī Žukovs iecēla Berzarinu par Sarkanās armijas okupētās Berlīnes daļas un Sarkanās armijas Berlīnes garnizona komandantu. Galvenie viņa uzdevumi šajā amatā bija infrastruktūras atjaunošanas, apgāde un citi vitāli jautājumi, tomēr jau 16. jūnijā gāja bojā autokatastrofā. Apbedīts Maskavā.
Piezīmes un atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Modris Ekšteins. Walking Since Daybreak: A Story of Eastern Europe, World War II and the Heart of Our Century (1999),
- ↑ Kreisie Berlīnē grib atjaunot latviešu izcelsmes komandanta vārdu goda pilsoņos Ojārs J. Rozītis, 2000. gada 18. jūlijā
- ↑ Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, padomju Krievijas un PSRS karogiem. Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Tapals: Rīga, 2006. ISBN 9984-792-11-0
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nikolajs Berzarins.- Nikolaja Berzarina biogrāfija (krieviski)
- Berzarina biogrāfija (hrono.ru) (krieviski)
