Dolmens
Dolmens (bretoņu: tol — ‘galds’, men — ‘akmens’) ir neolīta vai bronzas laikmeta megalītiska (veidota no lieliem akmeņiem vai akmens plātnēm) būve. Dolmeni bija seno cilvēku (un arī mūsdienu ezotērikas cienītāju) pielūgsmes un svētceļojumu objekti, bet mūsdienās tos pēta arheologi.
Bronzas laikmeta beigās iestājās patriarhālā ģints iekārta. Parādījās senču kults un dažādi sarežģīti rituāli. Attīstoties kultiem un rituāliem, sāka parādīties dažādas kulta celtnes no lielajiem akmeņiem, kuras šajā periodā sasniedza savu augstāko attīstības pakāpi. Šāda tipa celtnes dēvē par megalītiskām būvēm: kurgāni, menhīri, dolmeni, kromlehi u. c.
Megalītiskā tipa būves saista ar dažādiem kultiem. Piemēram, menhīrus un dolmenus ar senču kultu, kromlehus ar uguns vai saules kultu. Megalītiskās būves ir sastopamas gandrīz visā pasaulē: Anglijā, Šveicē, Portugālē, Ēģiptē, Grieķijā, Indijā, Vidusjūras piekrastē.
Dolmens — kapliča, elementāras kapenes vai sarkofāgs. Vienkāršākais dolmens ir līdzīgs lielai akmens kastei — četri vertikāli novietoti akmens bloki, kuri veido sienas un viens horizontāls akmens bloks (jumts).[1] Dolmenu augstums parasti ir 1-2 m, bet varēja būt arī lielāki. Dolmenam varēja būt ieeja vai tikai neliela aila, pa kuru nevarēja tikt iekšā. Atrašanās vietas: Āzija, Ziemeļamerika, Kaukāzs, Krima, Eiropas piejūras zonas.
Atsauces
labot šo sadaļuĀrējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dolmens.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)