Vikipēdija

Mihaels Andreass Barklajs de Tolli

(Pāradresēts no Mihaels Barklajs de Tolli)

Mihaels Andreass Barklajs de Tolli (vācu: Michael Andreas Barclay de Tolly, krievu: Михаил Богданович Барклай-де-Толли; 1761. gada 27. decembris [v.s. 16. decembris][1] — 1818. gada 26. maijs [v.s. 14. maijs]) bija vācbaltiešu virsnieks, Somijas lielhercogistes ģenerālgubernators (1809—1810). Kā Krievijas Impērijas kara ministrs (1810—1812) vadīja impērijas armiju 1812. gada karā ar Napoleonu I, vēlāk komandēja apvienotos Prūsijas-Krievijas spēkus (1813—1814).[2] Iecelts par ģenerālfeldmaršalu (1814) un kņazu (1815).

Mihaels Andreass Barklajs de Tolli
Michael Andreas Barclay de Tolly
Михаил Богданович Барклай-де-Толли
Mihaels Andreass Barklajs de Tolli
Personīgā informācija
Dzimis 1761. gada 13. decembrī
Pamūšes muiža, Polija-Lietuva (tagad Karogs: Lietuva Lietuva)
Miris 1818. gada 26. maijā (56 gadi)
Šileičene pie Insterburgas, Austrumprūsija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība vācbaltietis
Dienesta informācija
Dienesta pakāpe Ģenerālfeldmaršals
Valsts Valsts karogs: Krievija Krievijas Impērija
Kaujas darbība Krievu-turku karš (1787—1792)
Krievu-zviedru karš (1788-1790)
Napoleona kari
(Prūšu Eilavas kauja
Austerlicas kauja,
Borodinas kauja)

Izcelsme

labot šo sadaļu

Cēlies no bagātu Rīgas tirgotāju Barklaju de Tolli dzimtas. Pēc dzimtas leģendas viņa tēva dzimta atzarojusies no sena skotu klana, tomēr tiešā senču līnija izsekojama līdz tirgotājam Pīteram Barklajam, kas pēc 1621. gada pārcēlies uz Zviedru Vidzemi un ieguvis Rīgas namnieka tiesības, miris 1661. gadā. Viņa dēls Johans Stefans (1638—1694) bijis Rīgas rātskungs, bet mazdēlam Viljamam Stefanam (1675—1735) bija divi dēli, no kuriem vecākais Johans Vilhelms Barklajs de Tolli kļuva par Rīgas Lielās ģildes eltermani (viņa dēls Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli (1752—1826) bija Rīgas birģermeistars), bet jaunākais Veinholds Gothards (1726—1781) dienēja Krievijas Impērijas armijā ķeizarienes Elizabetes laikā. Pēc atvaļināšanās no dienesta viņš atgriezās dzimtenē un apprecējās ar Margaretu Elizabeti fon Smitenu (1733—1771). 1750. — 1760. gadā viņš dzīvoja Liellugažu muižā (vācu: Luhde-Großhof; igauņu: Paju mõis) pie tagadējās Latvijas-Igaunijas robežas, vēlāk nomāja Laiksāres muižu (igauņu: Laiksaare mõis). Viņiem bija trīs dēli Akels Heinrihs (dzimis 1758), Ēriks Johans (1759—1819) un Mihaels Andreass (1761—1818), kas visi kļuva par Krievijas Impērijas armijas augsta ranga virsniekiem, un viena meita Kristīne Ģertrūde Anna, precējusies fon Līdere (von Lüder, 1770—1865).

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Mihaela Andreasa Barklaja de Tolli dzimšanas vieta un datums nav precīzi zināmi. Saglabājies ieraksts, ka viņš kristīts Žeimeles luterāņu baznīcā 1761. gada 27. decembrī. Vairums biogrāfu uzskata, ka viņš dzimis 1761. gada 13. (24.) decembrī Pamūšes muižā (vācu: Pomautsch)[3] pie mūsdienu Latvijas-Lietuvas robežas), kaut gan pats viņš rakstījis, ka dzimis Rīgā.[4] Pastāv arī versija par piedzimšanu Valkas apkaimē.[4] No 1764. gada viņu audzināja mātesmāsa, kas bija precējusies ar Krievijas Impērijas armijas virsnieku G. V. Fermoilenu (Vermeulen). 1776. gadā viņš 15 gadu vecumā iestājās Pleskavas dragūnu pulkā, 1778. gadā paaugstināts par kornetu, 1786. gadā — par poručiku, pārcelts uz Somijas jēgeru korpusu. 1787. gadā paaugstināts par leitnantu, 1788. gadā iecelts par ģenerāladjutantu un paaugstināts par kapteini. No 1787. gada piedalījās krievu-turku karā, no 1790. gadā krievu-zviedru karā (1788—1790). Pēc karu beigām kapteinis Barklajs tika pārcelts uz Sanktpēterburgas grenadieru pulku, 1791. gadā Tarvastu muižā (igauņu: Tarvastu mõis) salaulājās ar Augusti fon Smiteni (1770—1828).

Polijas dalīšanas laikā 1794. gadā piedalījās Kostjuško sacelšanās apspiešanā, paaugstināts par apakšpulkvedi un pārcelts uz Igaunijas jēgeru pulku par bataljona komandieri, 1798. gadā paaugstināts par pulkvedi un šī pulka komandieri. 1799. gadā paaugstināts par ģenerālmajoru. Ģenerālmajors Barklajs kā divīzijas komandieris 1806.-1807. gados piedalījās karā pret Napoleonu I, Prūšu Eilavas kaujā (Schlacht bei Preußisch Eylau) smagi ievainots. Paaugstināts par ģenerālleitnantu. 1808. gadā piedalījās Somijas iekarošanā. No 1809. līdz 1810. gadam bija Somijas lielhercogistes ģenerālgubernators. 1809. gadā paaugstināts par infantērijas ģenerāli (apejot virkni ģenerālleitnantu ar ilgāku stāžu, kas izsauca krievu virsnieku vidū lielu neapmierinātību ar "iznireli no Baltijas").

No 1810. gada 20. janvāra līdz 1812. gada septembrim Krievijas Impērijas kara ministrs. Iedibināja armijas militārā izlūkdienesta darbību starptautiskā līmenī — 1810. gada novembrī pēc Mihaela de Tolli rīkojuma tika organizēts militāri diplomātiskais dienests (ārējā izlūkošana) militāro aģentu (mūsdienās teiktu — militāro atašeju) veidā, kuri sāka darbu Krievijas Impērijas sūtniecībās un misijās Rietumeiropā, Balkānos, Tuvējos un Vidējos Austrumos.

 
Barklajs de Tolli sarunā ar ģenerāli Pfūlu (kreisajā pusē) Drisas kara apspriedes laikā 1812. gada 1. (13.) jūlijā. Pie galda sēž ķeizars Aleksandrs I (A. Apsīša glezna, 1912).

1812. martā Barklajs de Tolli kļuva par Krievijas Impērijas I Rietumu armijas komandieri, pēc sakāves pie Smoļenskas uzņēmās arī Bagrationa II Rietumu armijas komandēšanu (līdz 29.08.1812.). Kaujā pie Borodinas komandēja Krievijas armijas centra un labā spārna karaspēku. Ieteica lietot pretinieka novārdzināšanas taktiku un Maskavas atstāšanu.[5] Feldmaršala Mihaila Kutuzova intrigu rezultātā atstādināts no armijas un devās uz Vidzemi (galmā dēvēts par "nodevēju"). Pēc Kutuzova neveiksmēm Barklaju de Tolli atsauca atpakaļ dienestā 1813. gada 4. februārī uzdeva III Rietumu armijas komandēšanu, vēlāk V Krievijas-Prūsijas armijas komandēšanu. Decembrī viņu iecēla par grāfu. 1814. gadā viņa vadītā armija ieņēma Parīzi un viņam piešķīra ģenerālfeldmaršala dienesta pakāpi. Pēc kara beigām komandēja Krievijas Impērijas I Rietumu armiju (1815—1818).

 
Barklaja de Tolli mauzolejs Jegevestes muižā Igaunijā.

1815. gadā iecelts firsta (kņaza) kārtā un uzņemts Vidzemes bruņniecībā, kā arī Igaunijas un Sāmsalas bruņniecībā. 1817. gadā ieguva savā īpašumā Stalbes muižu (Stolben).

Miris 1818. gada 13.(25.) maijā pa ceļam uz ārstniecības kūrortu Šileičenē pie Insterburgas. 30. maijā viņa ķermenis tika atvests uz Rīgu, kur Sv. Jēkaba luterāņu baznīcā notika bēru ceremonija. Mirstīgās atliekas balzamēja un 1832. gadā apglabāja mauzolejā Jegevestes muižā Igaunijā.

Apbalvojumi

labot šo sadaļu
  • Sv. Apustuļa Andreja ordenis (Орден Святого апостола Андрея Первозванного) 07.09.1813.
  • pilns Sv. Jura ordenis('Орден Святого Георгия) komplekts:
    • I pakāpes ordenis (19.08.1813, Nr 11) par uzvaru pār frančiem pie Kulmas 18.08.1813.
    • II pakāpes ordenis (21.10.1812, Nr 44) par uzvaru pār frančiem kaujā pie Borodinas 26.08.1812.
    • III pakāpes ordenis (08.01.1807, Nr 139) par īpašu drosmi avangarda kaujā pret frančiem pie Pultuskas
    • IV pakāpes ordenis (16.09.1794, Nr 547) par drosmi cīņā pret poļu dumpiniekiem Viļņas nocietinājumu ieņemšanā
  • Zelta špaga ar briljantiem un lauriem (Золотое оружие «За храбрость») ar uzrakstu "par 1814. gada 20. janvāri"
  • I pakāpes Sv. Vladimira ordenis (Орден Святого Владимира 1-й ст., 15.09.1811.), II pakāpe (07.03.1807.), IV pkāpe (07.12.1788.)
  • Sv. Aleksandra Ņevska ordenis (Орден Святого Александра Невского, 09.09.1809), Sv. Aleksandra Ņevska ordenis ar briljantiem (09.05.1813.)
  • I pakāpes Sv. Annas ordenis (Орден Святой Анны) 07.03.1807
  • Zelta krusts par Očakuvas ieņemšanu (Золотой крест за взятие Очакова) 07.12.1788.
  • Zelta krusts Par Prūsijas Eislavas kauju (Золотой крест за Прейсиш-Эйслау) 1807.
  • Prūsijas Sarkanā ērgļa ordenis (Roter Adlerorden, 1807.)
  • Prūsijas Melnā ērgļa ordenis (Schwarzer Adlerorden, 1813.)
  • Austrijas Marijas Terēzes ordenis, komandora pakāpe (Österreichischer Militär-Maria-Theresien-Orden, 1813.)
  • I pakāpes Zviedrijas Zobena Kara ordenis (Svärdsorden, 1814.)
  • Francijas Sv. Luija ordenis, 1816.
  • I pakāpes Francijas Goda leģiona ordenis (Légion d'honneur, 1815.)
  • I pakāpes Anglijas Pirts ordenis (The Most Honourable Order of the Bath, 1815.)
  • Anglijas špaga ar briljantiem, 1816.
  • I pakāpes Nīderlanders Vilhelma Kara ordenis, 1815.
  • I pakāpes Saksijas Sv. Heinriha Kara ordenis, (Militär-St. Heinrichs-Orden, 1815.)

Pieminekļi

labot šo sadaļu
Skatīt arī: Barklaja de Tolli piemineklis
  • Jegevestes muižā Vidzemes guberņā (tagad Igaunijā, netālu no Latvijas-Igaunijas robežas) 1832. gadā uzcēla mauzoleju (igauņu: Barclay de Tolly mausoleumis), ko projektējis arhitekts Apolons Ščedrins, monumentu veidojis tēlnieks Vasilijs Demuts-Maļinovskis.
  • Rīgas Esplanādē 1913. gadā uzstādīja bronzas pieminekli Mihaelam Barklajam de Tolli, tēlnieks Vilhelms Vandšneiders (Wandschneider, 1866-1942). Pieminekļa postamentu no Somijas sarkanā granīta veidoja arhitekts Augusts Folcs. Pēc pāris gadiem, 1915. gadā Pirmā pasaules kara laikā, bronzas pieminekli evakuēja uz Krieviju, tā tālākais liktenis nav droši zināms. Esplanādes parkā saglabājās vienīgi pieminekļa postaments. 2002. gadā atjaunoja un uzstādīja pieminekļa kopiju vecajā vietā pēc uzņēmēja Jevgeņija Gomberga iniciatīvas. 2024. gada 16. oktobrī Rīgas dome pieņēma par de Tolli pieminekļa demontāžu. 2024. gada 31. oktobra naktī tas tika demontēts. Statuju pēc demontāžas nolemts atdot Jevgeņijam Gombergam.[6]
  • Barklaja de Tolli laukums Tartu pilsētā (koordinātas: 58°22'44"N 26°43'24"E) ar pieminekli Barklajam de Tolli un viņa vārdā nosauktu viesnīcu.

Attēlu galerija

labot šo sadaļu
  •  
    1913. gadā Rīgā atklātais piemineklis
  •  
    1913. gadā Rīgā atklātais piemineklis
  •  
    2002. gadā atjaunotais piemineklis Rīgā
  •  
    piemineklis Pēterburgā
  •  
    mauzolejs Jegevestes muižā Igaunijā
  •  
    Portrets Sanktpēterburgas Ermitāžā (George Dawe, 1829.),

Atsauces un paskaidrojumi

labot šo sadaļu
  1. ↑ Precīzs dzimšanas datums nav zināms, kristīts 1761. gada 27. decembrī [v.s. 16. decembrī] ([1]
  2. ↑ Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 181. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
  3. ↑ Baltiešu biogrāfiskais leksikons digitāli.
  4. ↑ 4,0 4,1 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 233–237. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.
  5. ↑ "Зипунникова Н.Н., Зипунникова Ю.Н. Юридическое образование как перекресток права, культуры, интересов личности, общества и государства (размышления в связи с новым изданием «Ящук Т.Ф. Юридическое образование в высшей школе: учебное пособие. – Омск: Изд-во Ом. гос. ун-та, 2014. – 312 с.»)". Genesis: исторические исследования 4 (4): 508–534. 2015-04. doi:10.7256/2409-868x.2015.4.15659. ISSN 2409-868X.
  6. ↑ Rīgā novākts de Tolli piemineklis Esplanādē

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Mihaels_Andreass_Barklajs_de_Tolli&oldid=4166930"