Tadeušs Koscjuško

Andžejs Tadeušs Bonaventura Koscjuško jeb Tadeušs Koscjuško (poļu: Andrzej Tadeusz Bonawentura Kościuszko; dzimis 1746. gada 4. februārī, miris 1817. gada 15. oktobrī) bija Žečpospolitas ģenerālis, Polijas un ASV nacionālais varonis. Koscjuško sacelšanās vadītājs.

Tadeušs Koscjuško Tadeusz Kościuszko Personīgā informācija Dzimis 1746. gada 4. februārī Kosava, Žečpospolita (tagad Baltkrievija) Miris 1817. gada 15. oktobrī (71 gads) Zoloturna, Šveice Tautība baltkrievs / polis Paraksts

Militārais dienests Dienesta pakāpe Brigādes ģenerālis (1783. gada oktobris) ģenerālis (1792) Dienesta laiks 1765—1794 Valsts Polijas—Lietuvas ūnija (1765–1776, 1784–1794) ASV (1776–1784) Struktūra Kontinentālā armija, Žečpospolitas armija Kaujas darbība Amerikas Neatkarības karš, 1792. gada poļu-krievu karš, Koscjuško sacelšanās Apbalvojumi "Virtuti Militari" ordenis Izglītība Varšavas Kadetu korpuss (Szkoła Rycerska vai Akademia Szlachecka Korpusu Kadetów)

Agrīnie gadi

Dzimis kā Andžejs Tadeušs Bonaventura Koscjuško (poļu: Andrzej Tadeusz Bonawentura Kościuszko), Meračovščinas ciemā (baltkrievu: Мерачоўшчына) pie Kosavas pilsētas (tagad — Brestas apgabals, Baltkrievija) senā Lietuvas lielkņazistes augstmaņu dzimtā, kas cēlusies no Aleksandra Jagellona kancelejas sekretāra Konstantīna, kura iesauka, vēlāk uzvāds, bija "Koscjuška". Iespējams, ka Tadeuša pirmā valoda bija baltkrievu^{[nepieciešama atsauce]}, un viņš tika kristīts gan pareizticībā^{[nepieciešama atsauce]}, gan katolismā. 1765. gadā karalis Staņislavs Poņatovskis Varšavā nodibināja Bruņinieku skolu (Szkoła Rycerska), faktiski valsts kara akadēmiju. Koscjuško tur iestājās tā paša gada decembrī.

1769. gadā viņam piešķīra karaļa stipendiju mācībām Parīzes kara akadēmijā. Parīzē pavadītie pieci gadi būtiski ietekmēja Koscjuško vēlākos uzskatus. Pēc Polijas Pirmās dalīšanas 1774. gadā Koscjuško atgriezās Polijas-Lietuvas kopvalstī, tomēr, tā kā tās armija bija samazināta līdz 10 000 karavīriem, vieta armijā viņam neatradās. 1775. gadā viņš emigrēja un caur Drēzdeni atgriezās Parīzē.

Cīņa ASV

Francijā viņš kā brīvprātīgais pieteicās Amerikas neatkarības karā un 1776. gada augustā ieradās ASV. Viņu norīkoja Kontinentālās armijas inženieru daļās Pensilvānijā, dažus mēnešus vēlāk viņš kļuva par Kontinentālās armijas galveno inženieri un vadīja Filadelfijas fortifikācijas darbus. Virdžīnijā viņš sadraudzējās ar Tomasu Džefersonu. Pēc septiņiem gadiem armijas dienestā Kongress 1783. gada 13. oktobrī Tedam Koscjuško piešķīra brigādes ģenerāļa dienesta pakāpi. Viņam piešķīra ASV pilsonību, zemes īpašumus, viņš kļuva par Sinsinati biedrības un Amerikas filozofijas biedrības biedru. Tomēr 1784. gadā Koscjuško devās atpakaļ uz Poliju, bet savā testamentā novēlēja naudu, ko iegūs no savu īpašumu pārdošanas, izmantot melno vergu izpirkšanai un izglītošanai, par testamenta izpildītāju ieceldams Tomasu Džefersonu.

Cīņa Polijā

1784. gada 12. augustā Koscjuško ieradās Žečpospolitā un apmetās dzimtas īpašumā Sjahnovičos (baltkrievu: Сяхновічы; netālu no Žabinkas). Viņš būtiski uzlaboja savu dzimtcilvēku stāvokli, atvieglodams klaušas, tādējādi izpelnīdamies liberāļa slavu. Politiskā situācija valstī strauji mainījās, Staņislava Stašica un Hugo Kollontaja ietekmē izplatījās liberālas un patriotiskas idejas. No 1788. līdz 1792. gadam Varšavā darbojās Lielais Seims, kurš 1791. gadā pieņēma t. s. Trešā maija konstitūciju — pirmo moderno konstitūciju Eiropā. Konstitūcijas pieņemšana radīja opozīciju konservatīvo poļu muižnieku vidū, kuri 1792. gadā nodibināja Targovicas konfederāciju. Targovicas konfederācija lūdza Krievijas Impērijas palīdzību, lai nepieļautu konstitūcijas spēkā stāšanos, un krievu karaspēks iebruka Polijā-Lietuvā.

1792. gada poļu-krievu kara laikā Koscjuško komandēja 3. kroņa divīziju. Pēc vairākām uzvarām karalis Staņislavs Poņatovskis Koscjuško piešķīra ģenerālleitnanta dienesta pakāpi. Pirms vēl pavēle par dienesta pakāpes piešķiršanu nonāca Koscjuško štābā, karalis pieslējās Targovicas konfederācijai un kapitulēja krievu karaspēkam, bet Koscjuško līdz ar vairākiem citiem poļu darbiniekiem emigrēja uz Drēzdeni, bet vēlāk uz Leipcigu, kur sāka gatavot sacelšanos pret krievu okupāciju.

1792. gada 26. augustā Francijas likumdošanas sapulce piešķīra Koscjuško Francijas goda pilsoņa nosaukumu. 1793. gada 13. janvārī Prūsija un Krievija noslēdza vienošanos par Polijas Otro dalīšanu, kuru 17. jūnijā apstiprināja Grodņas Seimā. Pēc Otrās dalīšanas Polijas-Lietuvas kopvalsts kļuva par nelielu valsti ar 4 miljoniem iedzīvotāju.

1794. gada 24. martā Krakovā Koscjuško deklarēja vispārēju poļu sacelšanos pret Krievijas okupācijas karaspēku, un sākot sacelšanos Koscjuško vadībā. 1794. gada 4. aprīlī Koscjuško uzvarēja Raclavices kaujā, tomēr 1794. gada 10. oktobrī Macejovices kaujā viņu ievainoja un saņēma gūstā. Viņu ar neīstu vārdu (Šimanskis) deportēja uz Krieviju un ieslodzīja Sanktpēterburgas Petropavlovskas cietoksnī, bet 1796. gadā nometināja Marmora pilī.

Dzīves pēdējie gadi

1796. gadā Krievijas Impērijas ķeizars Pāvils I piedeva Koscjuško un līdz ar 20 000 poļu politiskajiem ieslodzītajiem, kuri bija nometināti Sibīrijā, atbrīvoja. Koscjuško emigrēja uz ASV, tomēr pēc gada atgriezās Eiropā un apmetās Parīzes pievārtē. Piedalījās poļu politiskajā dzīvē un atbalstīja Poļu leģionu izveidi. 1799. gada nogalē tikās ar Napoleonu, tomēr nespēja vienoties par sadarbību un neatgriezās Napoleona izveidotajā Varšavas hercogistē. Pēc Napoleona krišanas viņš 1815. gadā tikās ar Aleksandru I, lai vienotos par Polijas likteni. Vīnē, ceļā uz Varšavu, Koscjuško uzzināja par Kongresa Polijas izveidi, kura bija paredzēta vēl mazāka par Varšavas hercogisti, tāpēc devās uz Šveici, kur apmetās Zoloturnā pie sava drauga - pilsētas mēra. 1817. gada 15. oktobrī mira pēc kritiena no zirga.

Koscjuško ķermeni pēc nāves iebalzamēja un novietoja vietējās baznīcas kapenēs, bet 1818. gadā to pārveda uz Polijas karaļu kapenēm Vāvelas katedrālē Krakovā. Viņa sirds līdz 1927. gadam atradās muzejā, bet tagad — Varšavas karaļu pils kapellā.

Piemiņa

Koscjuško vārdā nosaukta Austrālijas augstākā virsotne — Koscjuško kalns. 2004. gadā dzimtajā ciemā Baltkrievijā uzcēla Koscjuško mājas kopiju.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tadeušs Koscjuško.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)