Mežatundra
Mežatundra ir pārejas bioma starp arktisko tundru un taigu; tajā mijas meža un tundras veģetācija.[1] Mežatundras ainavām raksturīga nenoteikta robeža, tā stiepjas 30—300 km platā joslā Eirāzijas un Ziemeļamerikas ziemeļos. Eirāzijā mežatundra stiepjas no Kolas pussalas rietumos līdz Indigirkas baseinam austrumos, Ziemeļamerikā — no Aļaskas rietumos līdz Labradoras pussalai austrumos.
Klimats vēss, vidējā gaisa temperatūra jūlijā no +10 līdz +14 °C, bet janvārī atkarībā no jūras tuvuma — −10° līdz −40 °C. Nokrišņu daudzums neliels (200—300 mm), bet sakarā ar mitruma akumulācijas lielo pārsvaru pār iztvaikošanu raksturīga pārpurvošanās. Izplatīti ezeri — tie aizņem 10—60 % no biomas teritorijas. Augsnes pārsvarā kūdras gleju, purva augsne, zem skrajmežiem — podzolētā gleja augsne. Gruntī lielākoties mūžīgais sasalums.
Augu valstī pārsvarā tundras augājs, ko papildina pundurbērzs un pundurvītols, nereti lapegle, bērzs, priede, egle. Mežu augājs tundrā bieži iestiepjas pa upju ielejām. Mīt ziemeļbriedis. alnis, vilks, baltais zaķis, lemings, polārlapsa, lapsa, āmrija. No putniem mīt baltā pūce, baltirbe, vasarās atlido zosis, pīles u.c. ūdensputni.[2]
Saimnieciski izmanto galvenokārt kā ziemeļbriežu ganības.
Atsauces labot šo sadaļu
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mežatundra.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)