Vikipēdija

Nikolajs Neilands

Nikolajs Neilands (dzimis 1930. gada 23. decembrī Rīgā, miris 2003. gada 21. oktobrī turpat) bija PSRS un Latvijas diplomāts, politiķis un žurnālists.

Nikolajs Neilands
PSRS tautas deputāts
Amatā
1989 — 1991
Latvijas PSR ārlietu ministra vietnieks
Amatā
1980 — 1990
Dzimšanas dati 1930. gada 23. decembris
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Miršanas dati 2003. gada 21. oktobrī (72 gadu vecumā)
Rīga
Politiskā partija PSKP (1956—1990)
LNKP (1990)
LDDP (1990—?)
TSP (1993—2003)
Profesija diplomāts, žurnālists, jurists
Augstskola LVU
PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātiskā akadēmija
Reliģija Pareizticība

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Dzimis 1930. gadā Rīgā fabrikas Tekstiliāna strādnieka un šuvējas ģimenē. Mācījās Rīgas 22. vidusskolā, studēja Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē un Strādāja prokuratūrā Liepājā un Rīgā.[1]

Pabeidza PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātisko skolu (vēlāk PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātiskā akadēmija) un tika nosūtīts uz Rīgu Latvijas Radio Ārzemju redakcijas galvenā redaktora amatā. Latvijas Radio zviedriski raidošo 12 raidstaciju vidū bija otrajā, dažreiz trešajā vietā. Neilanda vadībā Ārzemju raidījumu redakcijā tika radīta populārā programma "Mikrofons".[2] 1969. gadā Neilandu iecēla par Latvijas PSR radioraidījumu un televīzijas Valsts komitejas priekšsēdētāja vietnieku, no 1970. līdz 1972. gadam viņš bija šīs iestādes priekšsēdētājs. Vairākus gadus bija padomju preses aģentūras APN nodaļas vadītājs Zviedrijā.

No 1980. līdz 1990. gadam Neilands bija Latvijas PSR ārlietu ministra vietnieks. Bija politiskais komentētājs Latvijas Televīzijas raidījumā "Globuss". 1989. gadā viņu ievēlēja par PSRS tautas deputātu 292. Dārzciema nacionāli teritoriālajā vēlēšanu apgabalā no Latvijas Tautas frontes, darbojās Starpreģionālajā deputātu grupā - pirmajā padomju laikā legālajā parlamentārajā opozīcijā.

Bija PSKP biedrs, bet 1990. gadā, šķeļoties LKP, N. Neilands pievienojās Latvijas Neatkarīgajai komunistiskajai partijai, ko vēlāk pārdēvēja par Latvijas Demokrātisko darba partiju. No tās dibināšanas 1994. gadā līdz savai nāvei Neilands bija Tautas saskaņas partijas biedrs. Sabiedriskās organizācijas "Baltijas forums" dibinātājs un vadītājs.[2]

Miris no vēža 2003. gada 21. oktobrī Gaiļezera slimnīcā.

Ieguldījums Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanā labot šo sadaļu

1988. gada 12. novembrī, PSKP CK sekretāra V. Medvedeva tikšanās laikā ar Latvijas PSR ideoloģisko aktīvu Rīgā, Nikolajs Neilands norādīja, ka tuvojas brīdis, kad jāsaliek punkti uz "i" ne tikai Ribentropa-Molotova paktam, bet arī padomju valdības notai, kas bija adresēta Baltijas valstu valdībām".[2] Tai pašā gadā pēc Neilanda ierosinājuma tika izdoti Latvijas ārpolitikas dokumenti, to skaitā PSRS nota Latvijai 1940. gada jūnijā pilnā apjomā. Kā vēlāk uzsvēra diplomāts Dainis Zelmenis: 

"1989. gadā, kad tikai sākās Latvijas virzība uz pilnīgu neatkarības atjaunošanu, ļoti svarīgi bija Krievijas racionāli domājošo politiķu paaudzei pierādīt, ka Latvija 1940. gadā bija nevis brīvprātīgi pievienojusies padomju republiku saimei, bet mēs tikām vardarbīgi inkorporēti PSRS, balstoties uz nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības īstenoto ietekmes sfēru sadalīšanu Eiropā - slepeno līgumu, kas papildināja Ribentropa - Molotova paktu".[3]

Pateicoties Starpreģionālaksi deputātu grupai, izdevās PSRS Tautas deputātu kongresā izveidot Ribentropa - Molotova pakta izmeklēšanas komisiju, kurā no Latvijas tika iekļauti Mavriks Vulfsons, Nikolajs Neilands un Ivars Ķezbers. Pirmajai kongresa rezolūcijai par paktu pietrūka 70 balsu, ar galveno argumentu «Kur ir šā pakta slepeno protokolu oriģināli?». Dienu pirms PSKP CK sekretāra Aleksandra Jakovļeva paredzamās otrreizējās uzstāšanās pie viņa esot atnācis PSRS Ārlietu ministra pirmais vietnieks Anatolijs Kovaļovs un apliecinājis, ka ir atradis dokumentu, kas liecina par slepeno protokolu esamību arhīvā: tika atrasti nevis slepeno protokolu oriģināli, bet gan izraksti, kuri apliecināja, ka slepenie protokoli ir bijuši, un kurai iestādei tie tālāk tika nodoti glabāšanā.[2] Pēc otrreizējā PSRS Tautas deputātu kongresa balsojuma par Ribentropa - Molotova pakta politisko novērtējumu galīgais lēmums tika pieņemts 1989. gada 25. decembrī ar 400 papildu balsīm.[3] Tas bija vienīgais juridiskais pamats, uz kura balstoties varēja cerēt uz Latvijas neatkarības atjaunošanu, PSRS Tautas deputāts no Latvijas Andrejs Cīrulis vēlāk rakstīja:[4] 

"Tas bija prātam grūti aptverams panākums, it īpaši, ja ņem vērā, ka baltiešu deputātu, kas atbalstīja tautfrontiešu idejas, kopskaits bija apmēram 120, bet kopējais PSRS tautas deputātu skaits bija 2250. Tajā brīdī mums, baltiešiem, talkā nāca Krievijas gaišie un progresīvie deputāti ar Borisu Jeļcinu un Andreju Saharovu priekšgalā. Šīs cīņas laikā pasaules mēdiju ievērību izpelnījās mūsu spožie juristi Ilmārs Bišers, Andris Plotnieks, Juris Bojārs, Viktors Skudra, Nikolajs Neilands, kā arī leģendārais publicists Mavriks Vulfsons."

Vēlāk PSRS tautas deputāte Valentīna Klibiķe panāca, ka jautājums par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu tika iekļauts PSRS Tautas deputātu V kongresa dienaskārtībā, bet abas reizes šis balsojums bija noraidošs. Baltijas deputāti piedalījās balsojumā par PSRS Valsts padomes ievēlēšanu, kas 1991. gada 6. septembrī atzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību.[4]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ Леонид Коваль. «ЛИЧНОЕ СВИДЕТЕЛЬСТВО» (krievu). lechaim.ru. Skatīts: 2016. gada 29. augustā.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Dainis Zelmenis. Dialogi ar Nikolaju Neilandu. Rīga : Goldberg Trust, 2019. 11–24. lpp. ISBN 978-9934-8755-5-7.
  3. ↑ 3,0 3,1 Juris Paiders. «Nikolajs Neilands un Ribentropa – Molotova pakta nosodījums». nra.lv (latviešu), 2019-09-09. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-06-15. Skatīts: 2020-06-15.
  4. ↑ 4,0 4,1 Andrejs Cīrulis. «Andrejs Cīrulis: Mazais cinītis un milzīgā PSRS». delfi.lv (latviešu), 2014-03-27. Skatīts: 2020-06-15.

Ārējās saites labot šo sadaļu


Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Nikolajs_Neilands&oldid=4025291"