Nikolajs Neilands

Nikolajs Neilands (dzimis 1930. gada 23. decembrī Rīgā, miris 2003. gada 21. oktobrī turpat) bija PSRS un Latvijas diplomāts, politiķis un žurnālists.

Nikolajs Neilands
Neilands Nikolajs.jpg
PSRS tautas deputāts
Amatā
1989 — 1991
Latvijas PSR ārlietu ministra vietnieks
Amatā
1980 — 1990

Dzimšanas dati 1930. gada 23. decembris
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Miršanas dati 2003. gada 21. oktobrī (72 gadu vecumā)
Rīga
Politiskā partija PSKP (1956—1990)
LNKP (1990)
LDDP (1990—?)
TSP (1993—2003)
Profesija diplomāts, žurnālists, jurists
Augstskola LVU
PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātiskā akadēmija
Reliģija Pareizticība

DzīvesgājumsLabot

Dzimis 1930. gadā Rīgā pareiztīcīgā ģimenē: viņa tēvs bija fabrikas Tekstiliāna meistars, bet māte - šuvēja. Pārdzīvoja vācu okupāciju, bija Holokaosta aculiecinieks[1].

Mācījās Rīgas 22. vidusskolā, studēja Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē un Strādāja prokuratūrā Liepājā un Rīgā[2].

Pabeidza PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātisko skolu (vēlāk PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātiskā akadēmija) un tika nosūtīts uz Rīgu Latvijas Radio Ārzemju redakcijas galvenā redaktora amatā. Latvijas Radio zviedriski raidošo 12 raidstaciju vidū bija otrajā, dažreiz trešajā vietā. Neilanda vadībā Ārzemju raidījumu redakcijā tika radīta populārā programma "Mikrofons"[1], kas no 1968. g. rīkoja aptauju par Latvijas populārāko melodiju, kurā piedalījās tūkstošiem melomānu.

1969. gadā Neilands tika iecelts par Latvijas PSR radioraidījumu un televīzijas Valsts komitejas priekšsēdētāja vietnieku, no 1970. līdz 1972. gadam bija šīs iestādes priekšsēdētājs.

Vairākus gadus bija padomju preses aģentūras APN nodaļas vadītājs Zviedrijā.

No 1980. līdz 1990. gadam - Latvijas PSR ārlietu ministra vietnieks. Bijis politiskais komentētājs Latvijas Televīzijas raidījumā "Globuss".

1989. gadā tika ievēlēts par PSRS tautas deputātu 292. Dārzciema nacionāli teritoriālajā vēlēšanu apgabalā no Latvijas Tautas frontes, darbojās Starpreģionālajā deputātu grupā -- pirmajā padomju laikā parlamentārā legāla opozīcijā.

Bija PSKP biedrs, bet 1990. gadā, šķeļoties LKP, N. Neilands pievienojās Latvijas Neatkarīgajai komunistiskajai partijai, ko vēlāk pārdēvēja par Latvijas Demokrātisko darba partiju. No tās dibināšanas 1994. gadā līdz savai nāvei Neilands bija Tautas saskaņas partijas biedrs. Sabiedriskās organizācijas "Baltijas forums" dibinātājs un vadītājs[1].

Miris no vēža 2003. gada 21. oktobrī Gaiļezera slimnīcā.

Ieguldījums Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanāLabot

"1989. gadā, kad tikai sākās Latvijas virzība uz pilnīgu neatkarības atjaunošanu, ļoti svarīgi bija Krievijas racionāli domājošo politiķu paaudzei pierādīt, ka Latvija 1940. gadā bija nevis brīvprātīgi pievienojusies padomju republiku saimei, bet mēs tikām vardarbīgi inkorporēti PSRS, balstoties uz nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības īstenoto ietekmes sfēru sadalīšanu Eiropā - slepeno līgumu, kas papildināja Ribentropa - Molotova paktu," - uzsvēra ekonomikas doktors un diplomāts Dainis Zelmenis[3]. Pirmo reizi Nikolajs Neilands uzsācis šo apspriešanu PSKP CK sekretāra V.Medvedeva tikšanās laikā ar Latvijas PSR ideoloģisko aktīvu Rīgā 1988. gada 12. novembrī, norādot, ka tuvojas brīdis, kad jāsaliek punkti uz "i" ne tikai Ribentropa-Molotova paktam, bet arī padomju valdības notai, kas bija adresēta Baltijas valstu valdībām"[1].

Tai pašā gadā pēc Neilanda ierosinājuma tika izdoti Latvijas ārpolitikas dokumenti, to skaitā PSRS nota Latvijai 1940. gada jūnijā pilnā apjomā.

Pateicoties Starpreģionālai deputātu grupai izdevās PSRS Tautas deputātu kongresā izveidot Ribentropa - Molotova pakta izmeklēšanas komisiju, kurā no Latvijas tika iekļauti Mavriks Vulfsons, Nikolajs Neilands un Ivars Ķezbers.

Pirmajai kongresa rezolūcijai par paktu pietrūka 70 balsis, ar galveno argumentu «Kur ir šā pakta slepeno protokolu oriģināli?». Dienu pirms PSKP CK sekretāra Aleksandra Jakovļeva paredzamās otrreizējās uzstāšanās pie viņa esot atnācis PSRS Ārlietu ministra pirmais vietnieks Anatolijs Kovaļovs un apliecinājis, ka ir atradis dokumentu, kas liecina par slepeno protokolu esamību arhīvā: tika atrasti nevis slepeno protokolu oriģināli, bet gan izraksti, kuri apliecināja, ka slepenie protokoli ir bijuši, un kurai iestādei tie tālāk tika nodoti glabāšanā[1]. Pēc otrreizējā PSRS Tautas deputātu kongresa balsojuma par Ribentropa - Molotova pakta politisko novērtējumu galīgais lēmums tika pieņemts 1989. gada 25. decembrī ar 400 papildu balsīm[3]. Tas bija vienīgais juridiskais pamats, uz kura balstoties varēja cerēt uz Latvijas neatkarības atjaunošanu, uzskata Andrejs Cīrulis[4]: "Tas bija prātam grūti aptverams panākums, it īpaši, ja ņem vērā, ka baltiešu deputātu, kas atbalstīja tautfrontiešu idejas, kopskaits bija apmēram 120, bet kopējais PSRS tautas deputātu skaits bija 2250. Tajā brīdī mums, baltiešiem, talkā nāca Krievijas gaišie un progresīvie deputāti ar Borisu Jeļcinu un Andreju Saharovu priekšgalā. Šīs cīņas laikā pasaules mēdiju ievērību izpelnījās mūsu spožie juristi Ilmārs Bišers, Andris Plotnieks, Juris Bojārs, Viktors Skudra, Nikolajs Neilands, kā arī leģendārais publicists Mavriks Vulfsons."

Vēlāk PSRS tautas deputāte Valentīna Klibiķe panāca, ka jautājums par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu tika iekļauts PSRS Tautas deputātu V kongresa dienaskārtībā, bet abas reizes šis balsojums bija noraidošs. Baltijas deputāti piedalījās balsojumā par PSRS Valsts padomes ievēlēšanu, kas 1991. gada 6. septembrī atzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību[4].

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Dainis Zelmenis. Dialogi ar Nikolaju Neilandu. Rīga : Goldberg Trust, 2019. 11–24. lpp. ISBN 978-9934-8755-5-7.
  2. Леонид Коваль. «ЛИЧНОЕ СВИДЕТЕЛЬСТВО» (krievu). lechaim.ru. Skatīts: 2016. gada 29. augustā.
  3. 3,0 3,1 Juris Paiders. «Nikolajs Neilands un Ribentropa – Molotova pakta nosodījums». nra.lv (latviešu), 2019-09-09. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-06-15. Skatīts: 2020-06-15.
  4. 4,0 4,1 Andrejs Cīrulis. «Andrejs Cīrulis: Mazais cinītis un milzīgā PSRS». delfi.lv (latviešu), 2014-03-27. Skatīts: 2020-06-15.

Ārējās saitesLabot