Markus Ozols
Markus Ozols (1895-1942) bija sabiedrisks darbinieks, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
| ||||||||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis Dzērbenes pagastā skolotāja ģimenē. Pēc tēva nāves ģimene 1904. gadā pārcēlusies uz Rīgu un Markus Ozols iestājies Pētera I reālskolā. To beidzis 1914. gadā un iestājies Rīgas Politehniskā institūta Inženierzinātņu fakultātē. Studentu korporācijas Talavija biedrs. 1916. gada maijā iesaukts Krievijas armijā. Beidzis 3. Maskavas praporščiku skolu. Dienējis Melnās jūras aviācijā. Bijis lidotājs novērotājs.
1918. gada oktobrī atgriezies Latvijā. Brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā un 1918. gada 20. decembrī dibinātajā atsevišķā studentu rotā. 1919. gada janvāra sākumā kopā ar rotu pavadīja Pagaidu valdību uz Jelgavu, bet pēc tam uz Liepāju. 1919. gada februāra vidū, kad studentu rotu iekļāva Oskara Kalpaka bataljonā, kopā ar rotu piedalījies visās bataljona kaujās no Ventas līdz Rīgai.
1919. gada 10. oktobrī kaujā pie Rīgas tiltiem viņš ar nelieliem vienas studentu rotas spēkiem noturējies pret ienaidnieka spiedienu un sameklējis savu brāli Oskaru, kas pārzināja tilta mehānismus, zem spēcīgas ienaidnieka uguns vadījis tiltu izgriešanu un pacelšanu, tā novērsdams pretinieka iespēju pa tiltu forsēt Daugavu.[1]
Pēc brīvības cīņām bijis Satversmes sapulces nama komendants no 1920. gada līdz 1922. gadam. Pēc tam dažus gadus strādājis Iekšlietu ministrijā. No 1926. gada līdz 1932. gadam bijis Rīgas bāriņtiesas loceklis, bet no 1934. gada līdz 1940. gadam Rīgas aizgādības valdes priekšnieks. Vienlaikus bijis 5. Rīgas aizsargu pulka sakaru bataljona komandieris un no 1923. gada biedrības "Latvijas Vanagi" prezidents.
1940. gada 16. oktobrī NKVD apcietināts un notiesāts uz 10 gadiem spaidu darbos. 1941. gadā deportēts uz Čkalovas (tagad Orenburgas) apgabalu Krievijas dienvidos. Tur 1942. gadā Soļiļeckas cietumā miris bada nāvē.
Apbalvojumi labot šo sadaļu
- Lāčplēša Kara ordenis, 3. šķira Nr. 272 (1920).
- Triju Zvaigžņu ordenis, 4. šķira Nr. 727 (1929)[2]
- Triju Zvaigžņu ordenis, 3. šķira Nr. 902 (1934)[3]
- Aizsargu nopelnu krusts.
- Somijas Baltās rozes ordenis.
- Latvijas Sarkanā krusta Goda zīme (1937) [4]
Piezīmes labot šo sadaļu
- ↑ Apbalvota ar 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par četru dēlu — atbrīvošanas cīņu dalībnieku, no kuriem trīs apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni, izaudzināšanu.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Ieraksts par Marku Ozolu veidnē L.k.o.k.
- ↑ «Valdības Vēstnesis Nr.96 (30.04.1929), 1. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 30.01.2016.
- ↑ «Valdības Vēstnesis Nr.261 (17.11.1934), 3. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 30.01.2016.
- ↑ «Valdības Vēstnesis Nr. 263 (19.11.1937), 3. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 30.01.2016.
Ārējās saites labot šo sadaļu
- R. Č. (1980). "Četri brāļi — četri karavīri". Daugavas Vanagu Mēnešraksts (5): 11. lpp..
- Alauksta, Marta (1979). "Pie Rīgas tiltiem 1919. gada oktobrī". Daugavas Vanagu Mēnešraksts (5): 10.—12. lpp..
- Alauksta, Marta (1979). "Brīvās Latvijas pirmie mēneši". Daugavas Vanagu Mēnešraksts (4): 6.—8. lpp..