Maksis Grīnguts
Maksis Grīnguts (dzimis 1896. gada 3. janvārī, miris 1941. gadā) bija Latvijas armijas seržants, 1920. gadā apbalvots Lāčplēša ordeni par izlūku gājienu Latvijas brīvības cīņu laikā 1920. gada 9. jūnija naktī ienaidnieka aizmugurē pie Baltiņas un Sierinas ciemiem Latgalē.[1]
| ||||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1896. gada 3. janvārī Jēkabpils[2] ebreju amatnieka Mendeļa Grīnguta ģimenē. Strādāja par cepurnieku. Pirmā pasaules kara laikā viņu iesauca Krievijas Impērijas armijā, dienēja 171. rezerves pulkā, pēc tam 246. Panevēžas kājnieku pulkā. Sasniedza vecākā apakšvirsnieka pakāpi, apbalvots ar Sv. Jura krustu. 1919. gada 3. aprīlī Maksis Grīnguts kļuva par Ziemeļlatvijas brigādes karavīru. Kā 2. (5.) Cēsu kājnieku pulka seržants viņš piedalījās kaujās pret Padomju Latvijas armiju, Cēsu kaujās pret Baltijas landesvēruem un Latgales atbrīvošanas cīņās pret lieliniekiem. Vēlāk dienēja Robežsargu divīzijas sakaru komandā, no 1920. gada decembra 4. rotā, vēlāk 8. rotā.[2]
Pēc atvaļināšanās no armijas 1921. gada 18. novembrī dzīvoja Rīgā, bija tirgotājs.[1] Nodarbojās ar robežas kontrabandu pie Valkas, izceļoja uz Franciju, dzīvoja Parīzē (1923—1935). 1935. gada augustā viņu apcietināja par viltotas Čehoslovākijas ārzemju pases izmantošanu, atgriežoties Latvijā, jo parādu dēļ ar īsto pasi viņš nevarēja izbraukt no Francijas. Grīngutam piesprieda astoņus mēnešus ieslodzījuma, tādēļ Lāčplēša Kara ordeņa dome 1936. gadā viņam lika nodot pagaidām uzglabāšanā ordeni un apliecību, to juridiski neatņemot. Pēc soda izciešanas M. Grīnguts dzīvoja Rīgā un vēl 1938. gadā izmantoja savas ordeņa kavaliera tiesības ārstēties Ķemeru sanatorijā. 1938. gada 27. februārī “Žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrība” aizliedza viņam nēsāt biedrības nozīmes un piedalīties tās pasākumus.
Gājis bojā vācu okupācijas laikā 1941. gadā.[2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 lkok.com
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Aizmirstie karavīri — ebreji Latvijas armijā 1918.-1940. gados Ēriks Jēkabsons, Rīgā: 2013. — 43 lpp.