Livonijas landtāgs
Livonijas landtāgs (vācu: Livländischer Landtag - "Livonijas zemes sapulce") jeb Livonijas konvents (latīņu: conventus publicus Livonicus) bija Livonijas konfederācijas pārstāvju sapulce 15. un 16. gadsimtā. Parasti landtāga deputāti pulcējās Valkā vai Valmierā, jo tās atradās Livonijas konfederācijas centrā, reizumis arī Rīgā, Tērbatā, Cēsīs un Vīlandē. Landtāga kompetencē ietilpa kopīga Livonijas ārpolitika un militārā sadarbība, iekšpolitisko attiecību veidošana, tirdzniecisko līgumu slēgšana, nodokļu un naudas politika, izbēgušo zemnieku atdošana. Landtāgi bija arī Livonijas konfederācijas augstākais likumdevējs un tiesa starp valstīm un kārtām.
Vēsture
labot šo sadaļuPirmo Livonijas feodālo senioru koncilu 1226. gada martā Rīgas Doma baznīcā sasauca Romas pāvesta legāts Modenas Vilhelms, kas uzskatāms par Livonijas pašpārvaldes tradīciju aizsākumu.
1419. gada februārī Rīgas arhibīskaps Johans VI Ambundi Valkā sasauca pirmo Livonijas zemes kungu, prelātu, vasaļu un pilsētu pārstāvju sanāksmi.[1] Saskaņā ar 1422. gada janvāra landtāga lēmumu sesijas bija sasaucamas ik gadus. Līdz ar landtāgu darbības sākumu mazinājās Romas pāvestu ietekme, jo Livonijas valdnieki svarīgākos jautājumus tagad varēja izlemt uz vietas.
Pēc Livonijas ordeņa sagrāves Pabaiskas kaujā 1435. gada 4. decembrī tas Valkā parakstīja "draudzīgu vienošanos" (eiine fruntliche eyntracht) ar visiem Livonijas Konfederācijas partneriem (Rīgas, Kurzemes, Tērbatas, Sāmsalas-Vīkas un Tallinas bīskapiem un to vasaļiem, Rīgas, Tallinas un Tērbatas rātēm) par kopīgu militāru sadarbību. Livonijas ordeņa mestra Valtera Pletenberga valdīšanas laikā 1501. gada janvārī Livonijas landtāgā Valmierā tika noslēgts aizsardzības un uzbrukšanas savienības līgums uz 10 gadiem starp Livonijas konfederāciju un Lietuvas dižkunigaitiju.
1525. gadā Livonijas landtāga laikā baznīcas reformators Silvestrs Tegetmeijers Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā noturēja sprediķi pret katolisko ticību. Landtāgi pēc tam Rīgas arhibīskapa Johana VII Blankenfelda prombūtnes dēļ nenotika no 1526. līdz 1530. gadam. 1554. gadā landtāgs apstiprināja Lutera mācības oficiālo statusu un pasludināja Augsburgas ticības apliecības brīvību Livonijā.
Lai apspriestu Livonijas kara ar Krievijas caristi jautājumus, 1560. gada jūlijā Pērnavā sapulcējās Livonijas landtāgs, kurā piedalījās gan Rīgas virsbīskaps markgrāfs Vilhelms un viņa palīgs Mēklenburgas hercogs Kristofors, gan Sāmsalas, Kurzemes un Rēveles bīskapijas pārvaldnieks Holšteinas hercogs Magnuss, gan arī Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers. Kad landtāgs bija jau sācies, krievi ar lielu karaspēku aplenca Vīlandes pili un nopostīja pilsētu pie tās. Kad Pērnavas landtāga dalībnieki uzzināja par krievu armijas pārspēku, viņi nespēja vienoties par Livonijas valstu kopīgu karadarbību pret Krieviju un ātri vien izklīda.[2]
Struktūra
labot šo sadaļuLivonijas landtāgā bija četras kūrijas:
- Prelātu kūrija, kurā ietilpa Livonijas konfederācijas bīskapi un domkungi,
- Livonijas ordenis, ko pārstāvēja Livonijas mestrs un ordeņa augstākās amatpersonas,
- Livonijas bruņniecība, gan no bīskapijām, gan ordeņa zemēm,
- Rīgas, Tērbatas un Tallinas pilsētnieku pārstāvji (birģermeistars un daži rātskungi), kas reprezentēja visas Livonijas konfederācijas pilsētas.
Lēmumu pieņemšana
labot šo sadaļuLandtāga sasaukuma iniciatori visbiežāk bija Rīgas arhibīskapi, retāk ordeņa mestri. Landtāgā piedalījās Rīgas arhibīskapa un Tērbatas, Sāmsalas, kurzemes un Rēveles bīskapu domkapitulu pārstāvji (parasti to prāvesti un dekāni). Livonijas ordeni pārstāvēja ordeņa padome. Rīgas, Tērbatas un Rēveles pilsētas pārstāvēja birģermeistari un 2-3 rātskungi. Reizēm delegātu skaits bija lielāks, piemēram, 1457. gada landtāgā Valkā piedalījās 84 deputāti, no tiem 57 vasaļu priekšstāvji.
Sesijas parasti ilga no vienas līdz trīs dienām, izņēmuma gadījumos līdz desmit dienām. Katra kūrija sākumā apspriedās atsevišķi, bet pēc tam vietējā baznīcā notika kopsēde, kurā prezidēja arhibīskaps. Lai pieņemtu lēmumu, bija nepieciešama visu četru kūriju piekrišana. Ja tā tika panākta, katra kūrija landtāga lēmumu jeb recesu apstiprināja ar saviem zīmogiem. No šī brīža tas ieguva likuma spēku.
Tomēr kopumā Livonijas landtāgu darbības efektivitāte un vara bija stipri ierobežota. Grūti bija panākt landtāgā visu četru kūriju saskaņu lēmumu pieņemšanā, landtāgam nebija arī sava izpildvaras aparāta, kas spētu tā lēmumus īstenot visā Livonijas teritorijā. Bieži vien valstis un kārtas pieņemtos landtāgu lēmumus ignorēja.[3]
Pēc Livonijas konfederācijas likvidēšanas
labot šo sadaļuPēc Livonijas pievienošanas Polijas-Lietuvas kopvalstij 1567. gadā notika Rīgas landtāgs, kas pēc hercoga Gotharda priekšlikuma lieņēma lēmumu par jaunu luterāņu baznīcu būvi hercogam pakļautajā Livonijas daļā. Pēc tam, kad hercogs Gothards 1578. gadā zaudēja administratora tiesības Pārdaugavas Livonijā, sanāca atsevišķi Vidzemes un Kurzemes landtāgi. Vidzemes landtāgs arī Zviedru Vidzemes pārvaldē saglabāja nozīmīgu lomu, reizēm būdams pat opozīcijā Zviedrijas karalim, piemēram, Johans Reinholds Patkuls krasi iebilda pret muižu redukcijas politiku. Pēc Inflantijas vaivadijas nodibināšanas landtāga lomu tajā pildīja Inflantijas seimiks, kas parasti sanāca Daugavpilī, bet Piltenes landtāgs sanāca Aizputē.
Krievijas impērijas pakļautībā turpināja darboties Vidzemes guberņas landtāgs un Kurzemes guberņas landtāgs.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1290—1500. Rīga: Daugava, 1997. ISBN 9984531503 337. lpp.
- ↑ «Rusova Livonijas hronika». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 19. februārī. Skatīts: 2012. gada 30. janvārī.
- ↑ «Klišāns, V. Livonija XIII XVI gs. Rīga: Mācību apgāds, 1996. - 82 lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 12. martā. Skatīts: 2012. gada 29. janvārī.