Litosfēra
Litosfēra (no grieķu - "klinšainā sfēra") ir sacietējis planētas ārējais slānis. Uz Zemes litosfēra iekļauj Zemes garozu un mantijas augšējo daļu virs Mohorovičiča robežas. Zem litosfēras atrodas astenosfēra, kas ir viskozāka, karstāka un dziļāk esoša mantijas augšējā daļa. Litosfēras - astenosfēras robeža atrodas aptuveni tādā dziļumā, kur sākas mantiju veidojošo iežu kušana. Uzskata, ka laika gaitā, atdziestot Zemei, litosfēra kļūst biezāka.
Lūzumu, subdukcijas un riftu zonas sadala litosfēru tektoniskajās plātnēs, kuras lēni pārvietojas attiecībā viena pret otru. Šo litosfēras plātņu kustību pēta plātņu tektonika.
Koncepciju par litosfēru kā Zemes cieto ārējo slāni virs viskozākās astenosfēras attīstīja britu ģeologs Dž. Barels (J. Barrell) ap 1914. gadu.
Okeāniskā un kontinentālā litosfēraLabot
Zemes ārējā slāņa iedalījums litosfērā un astenosfērā ir balstīts uz fizikālām īpašībām, kamēr cits Zemes ārējā slāņa iedalījums Zemes garozā un mantijā vairāk balstīts uz ķīmiskajām īpašībām. Tomēr līdzīgi, kā Zemes garozu, arī litosfēru var nosacīti iedalīt okeāniskajā un kontinentālajā (sk. Kontinentālā Zemes garoza un Okeāniskā Zemes garoza). Zem okeāniem litosfēra ir ap 70 km bieza un zem kontinentiem - ap 150 km bieza - pēdējā gadījumā litosfēru veido ap 50 km biezs Zemes garozas slānis un ap 100 km biezs mantijas slānis.
Okeāniskā litosfēra sastāv no mafiskas Zemes garozas un ultramafiskas mantijas daļas - tā ir ievērojami blīvāka nekā kontinentālā litosfēra. Okeāniskā litosfēra, paejot laikam un tai attālinoties no vidusokeāniskās grēdas kļūst aizvien blīvāka. Sākotnēji vairākus desmitus miljonu gadu tā ir vieglāka par astenosfēru, taču tad kļūst smagāka. Šī gravitācijas nestabilitāte tiek novērsta subdukcijas zonās, kur okeāniskā litosfēra iegrimst zem citas plātnes.
 | Šis ar ģeoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |