Kibertelpa

Kibertelpa ir interaktīva vide, kura ietver lietotājus, tīklus, skaitļošanas tehnoloģijas, programmatūru, procesus, pārsūtītās jeb uzglabātās informācijas kopumu, lietojumprogrammas, pakalpojumus un sistēmas, kas ir savienotas tieši vai netieši, izmantojot internetu, telesakarus vai datortīklus, un kurā mijiedarbojas tās lietotāji. Kibertelpai nav fizisko robežu.

Kibertelpa ir "abstrakta vide, kurā pa notiek sakari pa datoru tīkliem." Termins savu popularitāti iemantoja 20. gadsimta 90. gados, kad ievērojami pieauga Interneta, datortīklu un ciparu sakaru izmantošana, līdz ar ko ar terminu "kibertelpa" bija iespējams apzīmēt daudzās jaunās idejas, parādības un jaunievedumus.

Kibertelpas priekšgājējs termins ir "kibernētika" — termins, kas radies senajā Grieķijā no vārda „κυβερνήτης” (kybernētēs — 'stūrmanis, valdnieks, pilots vai kuģa stūre'), vārdu ieviesa Norberts Vīners savam novatoriskajam darbam elektronisko sakaru un kontroles zinātnē.

Izmantojot vispasaules tīmekli, cilvēki var sazināties, apmainīties ar idejām, dalīties informācijā, sniegt atbalstu, vadīt biznesu, veikt darbības tiešsaistē, veidot māksliniecisku saturu, spēlēt spēles, iesaistīties politiskās diskusijās un tā tālāk. Šos cilvēkus nereti dēvē par kibernautiem. Termins kibertelpa ir kļuvis par vispārpieņemtu apzīmējumu, ar kuru tiek aprakstīts viss, kas saistīts ar Internetu. Pastāv uzskats, ka kibertelpas lietotāju vidū ir izveidojušies, tādi kā noteikumi vai ētikas normas, kas nekur nav fiksētas, bet ir vipārpieņemtas, ar ieteikumu tām sekot, un to dēvē par kiberētiku. Par tās vissvarīgāko normu uzskata tiesības uz privātumu. Šāda morālā atbildība nepieciešama, kad tiek veiktas darbības tiešsaistē vispasaules tīmeklī, īpaši, kad tiek izteikti viedokļi sociālajos medijos. Atsaucoties uz Čipu Morningstāru (Chip Morningstar) un F. Rendelu Fārmeru (F. Randall Farmer), kibertelpu nosaka sociālā mijiedarbība vai sakari nevis tās tehnisko risinājumu ieviešana.[5] Viņuprāt, skaitļošanas tehnikas izmantošana kibertelpā palielina sakaru iespējas starp reāliem cilvēkiem; kibertelpas pamata raksturojums — tā piedāvā vidi, kas sastāv no daudziem dalībniekiem, ar iespēju vienam otru ietekmēt un iespaidot. Šāds secinājums tika izdarīt, balstoties uz novērojumiem, kas iegūti, vērojot indivīdu aktivitātes kibertelpā.

Kaut arī zinātniskā literatūra sniedz vairākas kibertelpas definīcijas, vēl arvien nav oficiāli atzītas definīcijas. Atsaucoties uz F. D. Kramer, ir 28 dažādas termina kibertelpa definīcijas.

Kibertelpas raksturīgākā un būtiskākā iezīme ir tā, ka tai nav centralizētas pārvaldības institūcijas, kas realizētu kontroli pār visiem datortīkliem, kas šo jauno vidi veido. Tāpat kā reālajā pasaulē nav vispasaules valdības, arī kibertelpai nav iepriekšnoteikta hierarhiska centra.

Termina izcelsme

Vizuālajā mākslā termins „kibertelpa” pirmo reizi parādījās 1960. gadu otrajā pusē, kad dāņu māksliniece Suzanne Ussinga (Susanne Ussing; 1940—1998) un viņas partneris arhitekts Kārstens Hofs (Carsten Hoff; 1934)) izveidoja „Atelier Cyberspace” („Ateljē Kibertelpa”). Šī nosaukuma ietvaros, abi izgatavoja virkni mākslas instalāciju un attēlu ar nosaukumu “sajūtu telpas”, kas balstītas uz atvērtās vai brīvās sistēmas principa, kas pielāgojās dažādu ietekmju rezultātā, piem., reaģējot uz cilvēku kustībām, kā arī jaunu materiālu fizikālajām īpašībām.

„Atelier Cyberspace” darbojās laikā, kad nebija Interneta, kā arī mākslinieku un radošai sabiedrībai datori lielākā vai mazākā mērā bija nepieejami. 2015.gada intervijā Skandināvu mākslas žurnālam „Kunstkritikk” Kārstens Hofs atsauc atmiņā — lai arī „Atelier Cyberspace” mēģināja datorus ieviest mākslā un arhitektūrā, viņiem nebija nekādas intereses par virtuālo telpu kā tādu.

„Atelier Cyberspace” savus darbus izstādīja vairākās Kopenhāgenas vietās, vēlāk tie tika izrādīti izstādēs Dānijas Nacionālajā galerijā Kopenhāgenā, kā daļa no izstādes “What’s Happening?” („Kas notiek?”).

Termins "kibertelpa" daiļliteratūrā pirmo reizi parādījās 1980. gados, kiberpanku zinātniskās fantastikas autora Viljama Gibsona (William Gibson) darbos, viņa 1982.gadā publicētajā īsajā stāstā "Burning Chrome" (Degošais hroms) un 1984.gadā publicētajā romānā Neuromancer. Turpmākajos pāris gados termins tika pilnībā identificēts ar tiešsaistes datoru tīkliem.

Mūsdienās, kad termins tiek ļoti plaši lietots, Gibsons to kritizē, komentējot termina rašanos 2000.gada dokumentālajā filmā No Maps for These Territories (Šīm teritorijām nav karšu): "kad darināju terminu „kibertelpa” zināju tik vien, ka tas būtu efektīvs modes vārds. Tas šķita raisošs un pilnīgi bezmērķīgs. Tas uz kaut ko rosināja, taču tam nebija reālas semantiskas nozīmes, pat man ne, vērojot, kā tas parādās uz lapas."

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kibertelpa.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas raksts (angliski)