Lietuvas ķēniņa Mindauga dāvinājumi

Lietuvas ķēniņa Mindauga dāvinājumi ir 1253. - 1255. gadā izdoti dokumenti, kurā ķēniņš Mindaugs, pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību viņa kristīšanā un kronēšanā par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ atdāvināja Livonijas ordeņa mestram zemes Žemaitijā un Jātvingijā - pusi no Raseiņu, Laukavas, Betigolas, Eragolas un Dainavas zemēm, kā arī visu Kuleni, Kārsavu, Kroši, Nederavu, Vizaini un Vangu.

Lietuvas ķēniņa Mindauga dāvinājumu teksti ietverti Latvijas Vēstures institūta apgāda izdotajā dokumentu krājumā "Senās Latvijas vēstures avoti" (1937-1940).

Savukārt Sēlijā viņš atdāvināja Medeni, Peloni, Maleisini un Tauragni ar visiem piederumiem un lūdza pāvestu Aleksandru IV apstiprināt iepriekšējā dokumentā minēto Sēlijas dāvinājumu Livonijas ordenim.

Vēsture

Rīgas bīskaps Alberts II un Kulmas bīskaps Indriķis krista Mindaugu un Martu (nezināms autors, 17. gadsimts)

Vienīgais iespējamais oriģinālais Mindauga attēls uz valsts zīmoga, kas piestiprināts Sēlijas dāvinājuma rakstam (1255)

1250. gadā Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs svinīgi ielūdza pie sevis Vācu ordeņa Livonijas mestru, lai slēgtu mieru un izteiktu tam savu nodomu pieņemt kristīgo ticību. Livonijas mestrs Andrejs apsolīja Mindaugam izgādāt karaļa kroni, par ko Mindaugs savukārt apsolīja ordenim dāvināt vairākas savas zemes. 1251. gada 17. jūlijā Romas pāvests Inocents IV ar Milānā izdotu rīkojumu uzdeva Kulmas bīskapam Heinriham kronēt Lietuvas dižkunigaiti Mindaugu ar pienācīgu godu par karali, bet ar nosacījumu, ka Mindaugam un viņa pēcnācējiem jāatzīst savu karaļvalsti par Svētā Pētera krēsla (katoļu baznīcas) īpašumu. Tāpat viņš uzdeva Sāmsalas un Kursas bīskapiem rūpēties, lai tiek uzturēta spēkā Lietavas karalim Mindaugam piešķirtā svētā Krēsla aizsardzība. 1252. gada beigās vai 1253. gada pirmajā pusē ordeņa mestrs Andreass no Štīrijas kopā ar Prūsijas [Kulmas] bīskapu Heinrihu un lielu pavadonību devās no Rīgas uz Lietuvu, kur ar mestra dāvinātiem vainagiem kronēja dižkunigaiti Mindaugu un viņa sievu Martu par Lietuvas karali un karalieni. Savā kronēšanas dienā karalis Mindaugs piešķīra Rīgas namniekiem un visiem vācu tirgotājiem brīvību ierasties viņa valstī pa sauszemes un ūdens ceļiem, lai tirgotos bez muitas un citiem nodokļiem.

Tā kā jaunkristītais Lietavas karalis Mindaugs izteica vēlēšanos, lai viņa valstī tiktu nodibināts neatkarīgs bīskapa sēdeklis un apņēmās uzcelt katoļu katedrāli, tad pāvests Inocents IV 1253. gada 24. jūnijā Asīzē uzdeva Livonijas un Prūsijas arhibīskapam Albertam iesvētīt par Lietuvas bīskapu minētā karaļa izraudzītu kandidātu. 1253. gada jūlijā karalis Mindaugs dāvināja Vācu ordenim Livonijā par solīto palīdzību pret ienaidniekiem pusi no Raseiņu, Laukavas, Betigolas, Eragolas un Dainavas zemēm, kā arī visu Kuleni, Kārsavu, Kroši, Nederavu, Vizaini un Vangu. 1253. gada 21. augustā pāvests Inocents IV Asīzē apstiprināja Vācu ordenim visu Kārsavu un Vangas, kā arī pusi Dainavas un Raseiņu zemes, ko sakarā ar savu kronēšanu viņam bija dāvinājis karalis Mindaugs un uzdeva Livonijas un Prūsijas arhibīskapam Albertam iesvētīt un nozvērināt Vācu ordeņa brāli Krišjāni par Lietuvas bīskapu saskaņā ar karaļa Mindauga vēlēšanos. 1254. gada 12. martā Lietuvas karalis Mindaugs ar savu dēlu piekrišanu piešķīra bīskapam Krišjānim kā baznīcas devu pusi Raseiņu, Betigolas un Laukavas zemes.

1254. gada 3. septembrī pāvests Inocents IV Anaņī ziņoja Lietuvas karalim Mindaugam, ka Livonijas un Prūsijas arhibīskaps Alberts, kam bija uzdots iesvētīt un pēc zināmas formas nozvērināt Krišjāni par Lietavas bīskapu, izdarījis minēto aktu pirms pāvesta raksta saņemšanas un licis Krišjānim zvērēt uzticību arhibīskapam un Rīgas baznīcai. Tas nesaskan ar pāvesta gribu, jo Lietavas valstij, kā sv. Krēsla īpašumam, un Lietavas bīskapam jābūt pakļautiem tieši pāvestam; tāpēc viņš atbrīvoja Krišjāni no arhibīskapam Albertam dotā sufragana solījuma un uzdeva Naumburgas bīskapam nozvērināt Krišjāni uzticībā pāvestam un Romas baznīcai. 1255. gada oktobrī, pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kristīt un kronēt par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ Mindaugs dāvināja šī ordeņa Livonijas mestram un brāļiem Sēļu zemi, proti Medeni, Peloni, Nolišķus un Tauragni ar visiem piederumiem un lūdza pāvestu Aleksandru IV apstiprināt iepriekšējā dokumentā minēto Sēļu zemes dāvinājumu Livonijas ordenim.

Sēlijas sadalīšana

1256. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts, Rīgas domkapituls un Vācu ordeņa vicemestrs Ludvigs Rīgā vienojās, ka ordenim pienākas Sēlijas trešdaļa, pie kam Aizkraukles pils zeme pievienojama šīs pils [ordeņa] trešdaļai; turpretim Kokneses pils [sēļu] zeme pievienojama šīs pils [arhibīskapa] divām trešdaļām, bet ar nosacījumu, ka Rīgas [Marijas Magdalēnas cisterciešu] klostera jumpravas patur to jūdzi garo un plato starpgabalu, kas atrodas iepretim Koknesei sēļu zemē starp arhibīskapa un ordeņa daļām; domkapituls atsakās no visām prasībām uz kunga un desmito tiesu Kalvē [Sēļu zemē].

1257. gadā Romas pāvests Aleksandrs IV apstiprināja Lietuvas karaļa Mindauga lēmumu nodod Sēlijas zemes Vācu ordenim.