Lieljumpravas muiža (vācu: Gross-Jungfernhof) bija muiža tagadējā Ogres novada Jumpravas pagastā. Saglabājušās 2008. gadā nodegušā Dzelmju kroga sienas.

Lieljumpravas muižas zemes 1791. gada kartē. Redzama Mazjumpravas pusmuiža (Klein-Jungfernhof), kreisajā Daugavas krastā, kā arī Langmaņa un Skoteles pusmuižas labajā krastā.
Lieljumpravas muižas karte 1905. gadā (no Wegekarte des Rigaschen Kreises mit den Kirchspiels- und Gutsgrenzen, 1905).

Vēsture labot šo sadaļu

Jumpravas muiža izveidojās cisterciešu ordenim gar Daugavas krastiem piešķirtajās teritorijās. Zināms, ka 1256. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts, Rīgas domkapituls un Vācu ordeņa vicemestrs Ludviķis vienojās par likvidētās Sēlijas bīskapijas Daugavas kreisā krasta zemju sadalīšanu ar nosacījumu, ka "Rīgas Marijas Magdalēnas cisterciešu klostera jumpravas patur to jūdzi garo un plato starpgabalu, kas atrodas iepretim Koknesei sēļu zemē starp arhibīskapa un ordeņa daļām".[1]

1257. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts apstiprināja, ka uz Livoniju uzaicinātajām cisterciešu klostera mūķenēm tiek piešķirts ciems 27 km lejpus Kokneses pils (Pepholt, vēlākā Lieljumprava), kā arī viena jūdze Sēlijas zemes Daugavas pretējā krastā, 100 arklu zemes sadalītajā Zemgalē un 50 arklu zemes Upmalē (tagad Jumprava (Mežotnes pagasts)).[2] 1260. gadā Romas pāvests Aleksandrs IV atjaunoja Rīgas cisterciešu klostera privilēģijas un apstiprināja, ka tam pieder Pepoldes ciems (latīņu: villa, quae dicitur Paepolde) ar zemi pie upes, ko sauc par Daugavu (terram, quam habetis prope fluvium, qui nominatur Duna), 50 arklu zemes Upmalē (Upemelle) un 100 arklu zemes Zemgalē (Sascegele et Serpen Dobenes pilsnovadā).[3]

Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs apstiprināja 1519. gada robežvienošanos starp Rīgas cisterciešu sieviešu klosteri un ordeņa vasaļiem Frīdrihu fon der Lindenu (von der Linden, Lindes muižas īpašnieku) un Johanu fon Verni (von Werne, Alstiķu muižas īpašnieku).[4]

Pēc Livonijas kara Polijas-Lietuvas valdnieks Stefans Batorijs agrākās cisterciešu zemes, ieskaitot Parģenes muižu (Pargenhof) piešķīra jezuītiem. Pēc to padzīšanas no Zviedru Vidzemes, zviedru ķēniņš Gustavs II Ādolfs 1628. gadā viņiem konfiscētās muižas piešķīra monētu kalējam Martinam Vulfam, kura mantinieki to 1636. gadā par 12 440 dālderiem pārdeva komisāram Heinriham Štrubergam (vēlākajam baronam Kronšternam). Muižas zemes Daugavas labajā krastā sāka dēvēt par Lieljumpravas muižu, bet kreisajā krastā - par Mazjumpravas muižu. 1760. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete Jumpravas un Krapes muižas atdāvināja Septiņgadu kara ģenerālim grāfam Zaharam Černišovam (Захар Чернышёв, 1722-1784), kas tās drīz pārdeva par "Vidzemes pusķēniņu" sauktajam Oto Hermanim fon Fītinghofam-Šēlam.[5]

1826. gadā pie Lieljumpravas muižas piederēja Mazjumpravas pusmuiža (Klein-Jungfernhof, kreisajā Daugavas krastā), Silamuiža (Sillemuische), Langmaņa un Skoteles pusmuiža.[6]

Jumpravas baznīcā kalpojuši tie paši mācītāji, kas Lielvārdē, jo Lieljumpravas draudzes novads bija apvienots ar Lielvārdes draudzes novadu. Galvenā bijusi Lielvārdes baznīca ("mātes baznīca"), bet Jumpravas baznīca tikusi minēta kā "meitas baznīca". Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā muižas kungu māja tika pamesta un kauju laikā nopostīta.

 
Sašautā Lieljumpravas muižas kungu māja (1917).

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Dokumenta teksts latīniski Arhivēts 2014. gada 12. augustā, Wayback Machine vietnē. no Herdera institūta elektroniskās datubāzes
  2. Riga, 1257 Mai 1, Besitzabtretung Gedruckt Livländische Güterurkunden Bd. 1, Riga 1908, Nr. 25 nach Kopie des 15. Jahrhunderts.[novecojusi saite] no herder-institut.de, Kurländische Güterurkunden (latīniski ar vācisko tulkojumu)
  3. Anagni, 1260 Febr. 13 sonstige Urkunde Gedruckt Livländische Güterurkunden Bd. 1, Riga 1908, Nr. 27 nach beglaubigter Kopie des 16. Jahrhunderts.[novecojusi saite] no herder-institut.de, Kurländische Güterurkunden (latīniski ar vācisko tulkojumu)
  4. Grenzbegehung Im Auszug gedruckt Livländische Güterurkunden Bd. 2, Riga 1923, Nr. 432 nach beglaubigter Kopie des 16. Jahrhunderts.[novecojusi saite] no herder-institut.de, Kurländische Güterurkunden (vāciski)
  5. Heinrich von Hagemeister. Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands, Volumes 1. Riga : Eduard Frantzen, 1836. 67. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 22. augustā. Skatīts: 2017. gada 16. jūlijā.
  6. H. von Bienenstamm. Geographischer Abriß der drei deutschen Ostsee-Provinzen Rußlands, oder der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Riga : Deubner, 1826. 225. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 4. augustā. Skatīts: 2017. gada 16. jūlijā.

Koordinātas: 56°38′31″N 24°54′59″E / 56.64194°N 24.91639°E / 56.64194; 24.91639