Lamata (zeme)

Lamata (latīņu: terra Lamata; Lamachia) vai Lamotina (terra Lamotina; Lamentin) bija skalvju apdzīvota teritorija Nemunas pietekas Minijas baseinā pie Kuršu jomas. Galvenais pilskalns atradās tagadējā Rusnes pilsētā (lietuviešu: Rusnė, vācu: Ruß, Russ) pie Nemunas.

Schalavonia Ortēliusa Prūsijas kartē (1584). Lamatas zeme ar galveno pilsētu Rusni (Ruß) atradās pie Kuršu jomas.

Vēsture

Pirmo reizi rakstos Lamatas zeme pieminēta vēl pirms Livonijas krusta kariem kā terra Lamotina, kas vikingu laikos maksājusi nodevas Dānijas ķēniņiem. "Liber Census Daniae" pieminēta Lamatas zeme (terra Lammato) starp Prūsiju un Kursu, bet 1252. gada līgumā starp Vācu ordeņa virsmestra vietnieku un Kurzemes bīskapu par Klaipēdas dibināšanu ir norāde uz terra Lammethin. 1230. gadā pieminēts ķēniņš Lamekins (Lammechinus rex), kas noslēdza līgumu ar pāvesta legātu Alnas Balduīnu par katoļu priesteru pieņemšanu savā zemē un par neatkarību no Dānijas un Zviedrijas karaļiem.

13. un 14. gadsimtā tā vairākkārt pieminēta kā zeme starp Kursu un Skalvu. Pēc Vācu ordeņa sekularizācijas to iekļāva Prūsijas hercogistes, bet 1701. gadā Prūsijas Karalistes sastāvā. 1924. gadā kopā ar Klaipēdas apgabalu tika pievienota Lietuvai.

Iedzīvotāji

Lamatas zemes kultūra pēc arheoloģiskā materiāla bija tuva uz ziemeļiem dzīvojošajiem kuršiem, tādēļ līdz Otrajam pasaules karam to pieskaitīja senās Kursas zemēm. Lietuviešu vēsturnieks A. Tautavičs (Tautavičius) 1968. gadā izteica hipotēzi, ka lamatieši bija atsevišķa etniska grupa. Citi lietuviešu vēsturnieki to uzskata par Skalavas zemes vai pat Žemaitijas rietumu daļu.